Itāļu komponista Frančesko Čileas 1902. gada opera Adriāna Lekuvrēra nav populārākā teātru repertuāra vienība, taču turpmākajos gados tā būs dzirdama arvien biežāk uz visām greznākajām skatuvēm – šo lomu ir apguvusi Anna Ņetrebko un gatavojas to dziedāt visos teātros, kuros regulāri uzstājas. Vasarā māksliniece debitēja Adriānas Lekuvrēras tēlā Sanktpēterburgas Marijas teātrī, kurā sākusies viņas karjera, savukārt novembrī piedalās četrās izrādēs savās otrajās mājās – Vīnes Valsts operā.
Vīnē redzamais Adriānas Lekuvrēras iestudējums savulaik tapis citas superdīvas – kaprīzās, žilbinošās rumānietes Andželas Georgiu – vajadzībām. Tagad stafeti pārņem Anna Ņetrebko. Šis ir ideāls britu režisora sera Deivida Makvikara darbs, kuru viņam kopīgi pasūtījuši pieci teātri: Londonas Karaliskā opera, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Parīzes Nacionālā opera, Vīnes Valsts opera un Sanfrancisko opera.
Kad pēc pirmās izrādes Vīnē jautāju Annai Ņetrebko, vai dziedāt Adriānu ir grūti, viņa atbild sev tipiskā ironiskā manierē: "Dziedāt nav grūti, taču ir grūti atcerēties tekstu! Ko es darītu bez sufliera?!" Teksta šajā operā ir daudz, turklāt dramatiski sarežģītākais uzdevums titullomas atveidotājai ir monologi un rečitatīvi.
Adriāna Lekuvrēra (1692–1730) ir vēsturiska persona, Parīzes teātra Comédie-Française prīma, kura tika uzskatīta par skatuves runas mākslas novatori un nepārspējamu Rasina traģēdiju interpreti. Opera stāsta par viņas dzīves pēdējo romānu (ar Saksijas Moricu) un traģisko nāvi.
Režisora Deivida Makvikara izrādes darbība risinās 1730. gadā uz teātra Comédie-Française skatuves un ārpus tās, tādējādi tiek vispusīgi apspēlēta metafora, ka dzīve (un nāve) ir teātris. Teātra aizskatuvē augstu vilni sit flirts, vīrieši ļaujas erotiskām rotaļām ar aktrisēm – seksuāla uzmākšanās darbavietā ir žanra klasika, jo īpaši izklaides industrijā. Tā ir bijis vienmēr – gan XVIII, gan XXI gadsimtā. Uzmākties dīvai neviens neatļaujas – Adriānu pielūdz un iekāro no droša attāluma.
"Jūs esat mūza, dieviete, sirēna!" viņai saka cienītāji. "Jūs pārspīlējat! Šķiet, man pietrūkst elpas. Esmu paklausīga radīšanas ģēnija kalpotāja. Viņš man dāvā vārdus, es tos aiznesu līdz skatītāju sirdīm. Esmu trausls instruments mākslinieka rokās," uz komplimentiem atbild Annas Ņetrebko tēlotā primadonna, kura perfekti apzinās savu vērtību. "Pie kā jūs esat mācījusies?" – "Ne pie viena."
To, ko saka Adriāna Lekuvrēra, var projicēt arī uz Annas Ņetrebko likteni un dzīvi mākslā. Viņa pati to, protams, noliedz. Jau pirmajā ārijā Anna Ņetrebko parāda savas neierobežotās spējas – ne tikai to, kā evolucionējusi viņas balss, bet arī to, cik meistarīgi viņa izvēlas krāsas un izteiksmīguma nianses un cik brīvi lido balss. Nerimstošās ovācijas, ar kurām Vīnes publika izrādes sākumā apvelta dziedātāju, neizjauc vakara dramaturģiju – uz skatuves ir zvaigzne, diža aktrise, kura nespēj dzīvot bez ietekmīgiem kavalieriem un pastāvīgiem simpātijas apliecinājumiem.
Kad Anna Ņetrebko deklamē Fedras monologu (dziedātājām vissarežģītākā epizode šajā operā) un spēlē Adriānas pirmsnāves agoniju (aktrise ieelpo konkurentes, bijušās Saksijas Morica mīļākās, saindēto vijolīšu smaržu), viņa pārvērš šo melodramatisko operu par asu, satraucošu, eksistenciālu drāmu.
"Es smejos, raudu un sapņoju, kad viņu dzirdu," savas izjūtas raksturo Adriānā Lekuvrērā bezcerīgi iemīlējies Comédie-Française skatuves menedžeris Mišonē. To pašu var teikt daudzi Annas Ņetrebko cienītāji. Nav brīnums, ka viņas unikālo talantu tikko novērtējusi Vīnes Valsts operas kora koncertbiedrība, savā 90 gadu jubilejas pasākumā svinīgi pasniedzot Annai Ņetrebko austriešu diriģenta un impresārija Klemensa Krausa vārdā nosaukto medaļu.
Adriānu Lekuvrēru jutekliski diriģē itāļu maestro Evelīno Pido, Annas Ņetrebko partneris Saksijas Morica tēlā ir spožais poļu tenors Pjotrs Bečala (debija lomā). Viņi dāvina klausītājiem absolūtu svētlaimi.