Berlīnes Valsts operas muzikālā vadītāja – nenogurdināmā diriģenta un pianista Daniela Barenboima – rīkotais Lieldienu festivāls/Festtage Berlīnē notiek katru pavasari kopš 1996. gada. Tas piedāvā kompaktu, inteliģenti veidotu programmu. Visas operas izrādes un koncertus, kā allaž, diriģē pats Daniels Barenboims, viņš arī uzstājas klavierduetā ar Martu Argerihu. Šoreiz bija viens izņēmums – Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas jauniestudējuma muzikālā vadība tika uzticēta diriģēšanas vecmeistaram Zubinam Metam.
Ēnas spēka manifests
Riharda Štrausa psiholoģiskā, simboliem piesātinātā pasaka pieaugušajiem Sieviete bez ēnas ir kopdarbs ar libretistu Hugo fon Hofmanstālu. Šajā operā, kura tapusi Pirmā pasaules kara laikā un kuras pirmizrāde notika Vīnē 1919. gadā, autori aicina nostiprināt laulības institūtu, ģimenes sociālo statusu – šī ideja tajā laikā viņiem šķita īpaši aktuāla. Sievieti bez ēnas komponists dēvēja par "pēdējo romantisko operu".
Vācu režisoram Klausam Gūtam ir izdevies pasniegt šo episko, samudžināto stāstu loģiski un saprotami, dramatiski un poētiski. Iestudējums inteliģenti kalpo mūzikai un tekstam. Uzvedums nav gluži jauns: 2012. gadā tas tika pirmizrādīts Milānas Teatro alla Scala, 2014. gadā – Londonas Karaliskajā operā. Šogad tas sasniedza Berlīnes skatuvi.
Ko nozīmē ēna, tās iegūšana vai zaudējums? XIX gadsimtā šai tēmai pievērsās Eiropas rakstnieki, XX gadsimtā – psihologi un psihoanalītiķi. Ēna simbolizē dvēseli un auglību, tā ir iespēja atstāt pēdas. Štrausa operu caurstrāvo divu pāru neauglības motīvs, un abas ģimenes iziet cauri nopietniem pārbaudījumiem. Sieviete bez ēnas vēsta par reproduktīvo veselību, mīlestību, uzticību, ģimenes vērtībām, kā arī par sieviešu un vīriešu lomu sadalījumu sabiedrībā – kurš pār kuru dominē, kurš kuru apspiež.
Režisors Klauss Gūts ir sieviešu pusē – viņa izrāde manifestē sievietes spēku. Iespaidu nostiprina izcilas dziedošās aktrises – somu soprāns Kamilla Nīlunda (imperatore), zviedru soprāns Irēne Teorina (krāsotāja Baraka sieva) un vācu mecosoprāns Mihaela Šustere (imperatores aukle). Štrauss prasa varenas, izturīgas balsis, un ar tādām ir apdāvinātas šīs mākslinieces. Ar sarežģītām partijām veiksmīgi tiek galā arī galveno vīriešu lomu atveidotāji – vācu tenors Burkhards Frics (imperators) un vācu baritons Volfgangs Kohs (Baraks
Kad viņa bija gazele
Opera komponēta, kad Vīni un visu pasauli ārstēja Freids un Jungs. Klausa Gūta iestudējuma darbība risinās imperatores sapnī, kurā viesojas antropomorfas radības – gazele, vanags, mežāzis, bērni ar dzīvnieku galvām un citi ekstravaganti personāži. Kad paceļas priekškars, mēs redzam sievieti gultā – tā ir imperatore. Viņai sākas halucinācijas, varbūt viņa mirst, varbūt atpūšas pēc procedūrām neauglības ārstēšanas klīnikā. Klausa Gūta skatuves darbi vienmēr ir stilīgi iepakoti – galvenais, ka forma un estētika viņa izrādēs vienmēr atbilst saturam.
Režisora pastāvīgais radošais partneris scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kristiāns Šmids izmitinājis Sievieti bez ēnas gaumīgā salonā ar tumša koka paneļu apdari, šī telpa transformējas saskaņā ar sižeta pavērsieniem un titulvarones piekļuvi citām realitātēm.
Imperatora sieva – operas titulvarone – ir pa pusei feja, pa pusei cilvēks. Agrāk viņa spēja iemiesoties dažādos tēlos. Imperators viņu sašāva medībās, kad viņa bija gazele (tāds bija viņu romāna sākums). Šī negadījuma dēļ dāma zaudēja spēju pārveidoties, taču par pilnvērtīgu sievieti tā arī nav kļuvusi. Viņa ir iestrēgusi starp fantāziju pasauli un realitāti un cieš no tā. Imperatorei nav ēnas (pāris nespēj ieņemt bērnu), tāpēc imperators drīz pārakmeņosies, un viņai draud atgriešanās dzimtenē – pazemes garu valstībā. Tādi ir garu pasaules spēles noteikumi. Dzīvot ar akmeni imperatore nevēlas, un, lai glābtu vīru, viņa ir gatava uz visu.
Ziemeļvalstu dīvu kaisle
Opera ir imperatores iniciācijas ceļojums: viņa meklē savu identitāti un dzīves jēgu, viņa ir gatava zaudēt nemirstību un iegūt ēnu. Tas nozīmē dzīvot, mīlēt, dzemdēt bērnus un, protams, – arī nomirt. Ļaunā aukle viņai skaidro, ka ēnu var iegūt no citas sievietes, tādējādi laupot viņai laimi. Imperatore un aukle ierodas proletāriešu ģimenes – audumu krāsotāja un viņa sievas – mājās. Aukle pin intrigas un aktīvi shēmo – cenšas pierunāt krāsotāja sievu apmainīt ēnu pret varu un bagātību. Ēnu var atdot vienkārši – iesaistoties ārlaulības sakaros ar kādu jaunu vīrieti. Šajā izrādē aukle ir kā Mefistofelis, dēmoniska figūra ar melniem spārniem. Viņai ir sava melnā svīta.
Krāsotāja Baraka dzīvesbiedre ir sieviete ar ēnu. Bērnu pārim nav, un sieviete nav apmierināta ar savu laulības dzīvi un visu, kas notiek mājās. Dāmu var saprast – ar viņiem kopā dzīvo Baraka brāļi, cilvēki ar īpašām vajadzībām: pirmais ir vienacis, otrais – vienrocis, trešais – kuprītis.
Baraka sieva ir impulsīva un sapņo par romantisku, kaislīgu un saprotošu vīrieti sev blakus, taču Baraks ir pragmatisks, pacietīgs un ne pārāk jauns. Sievā viņš vispirms saskata nevis mīļāko, bet savu potenciālo bērnu māti. Tomēr viņa izvairās no intīmo pienākumu pildīšanas un provocē vīru, paziņojot par savu neuzticību (tas neatbilst patiesībai). Šajā tēlā mirdz Irēne Teorina, kuru mums pirms deviņiem gadiem bija laime dzirdēt Brīnhildes lomā Riharda Vāgnera Zīgfrīda pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā. Pašlaik zviedru dziedātāja ir viens no spožākajiem un pieprasītākajiem dramatiskajiem soprāniem pasaulē. Imperatores tēlā fantastiska ir cita Ziemeļvalstu dīva – somiete Kamilla Nīlunda, kura iedarbina visas savas vokālās un aktieriskās spējas un sasniedz elpu aizraujošu efektu.
Nedzimušo bērnu koris
Klausa Gūta izrādē imperatore un Baraka sieva brīžiem ir dvīņumāsas, brīžiem – vienas sievietes divas puses. Spoguļojas viena otrā, pabeidz viena otras frāzes un kustības. Tikšanās ar cilvēku pasauli, viņu jūtām un drāmām pārveido imperatores būtību. Imperatori piepilda mīlestība, cieņa un empātija pret apkārtējiem, viņa godprātīgi atsakās no krāsotāja sievas ēnas un, izturējusi smago pārbaudījumu, kļūst par cilvēku, un iegūst ēnu, kura piedzimst no viņas pašas iniciācijas pieredzes. Imperatore neatļaujas kaitēt citiem un ņemt to, kas viņai nepienākas. Arī Baraka sieva pamazām sāk novērtēt, cik nozīmīga ir mīlestība un cik skaista ir perspektīva kļūt par māti.
Finālā abi pāri, šķiet, atgūst laimi, tomēr nedzimušo bērnu kora dziedājums skan satraucoši. Šajā brīdī var atcerēties aktrises un scenāristes Renātas Ļitvinovas atveidotās varones verbālo pērli kādā krievu filmā: nedzimušo bērnu kliedzieni salauž man sirdi!
Sievietē bez ēnas Štrauss un fon Hofmanstāls cauri gadsimtam sūta sveicienu un pārmetumu visiem veselīgajiem reproduktīvā vecuma klausītājiem, kuri atliek savas misijas pildīšanu – ēnas iegūšanu un dzimtas turpināšanu.
Sieviete bez ēnas ir grezna, eklektiska opera, kurā ir jūtama gan orientālā eksotika, gan ekspresīvais modernisms, tā ir viena no vērienīgākajām Štrausa partitūrām. Maestro Daniels Barenboims neesot šā darba kvēlākais fans, tāpēc izrādes muzikālo vadību viņš uzticējis citam klasiķim – 81 gadu vecajam Zubinam Metam, kurš ļāva izbaudīt Sievietes bez ēnas grandiozo skanējumu un nemierīgās drāmas intensitāti.
Iestudēt šo darbu, kas ir pārsātināts ar simboliem un alegorijām, nav viegli. Izcilu Sievietes bez ēnas interpretāciju piedāvā režisors Kšištofs Varlikovskis Bavārijas Valsts operā Minhenē (to varēs redzēt 2. un 5. jūlijā; pie diriģenta pults stāsies Kirils Petrenko). Līdz 7. maijam Sievieti bez ēnas varēs dzirdēt arī Hamburgas Valsts operā (diriģents Kents Nagano, režisors Andrēass Krīgenburgs).
Tumsas bruņinieku sekta
Par Lieldienu festivāla rituālu ir kļuvis Riharda Vāgnera Parsifāls Dmitrija Čerņakova režijā. Daniela Barenboima diriģētais Parsifāls rotā Berlīnes Valsts operas afišu trešo pavasari pēc kārtas. Absolūti pelnīti – šī ir spēcīgākā, mūsu laikam vislabāk piemērotā pēdējās Vāgnera operas interpretācija bez jebkādām postmodernisma rotaļām un neadekvātu sižeta līniju pieaudzēšanas. Dmitrija Čerņakova piedāvātais Parsifāla lasījums ir dziļš kā Amfortasa brūce, no kuras dzer asinis grāla bruņinieki – kādas postmilitāras sektas locekļi.
Izrādē, kura sākas ar priekškara nolaišanu, ideāls ir viss – no klusuma mirkļa, pirms piedzimst skaņa, līdz pēdējai ainai, kura satricina pat tad, ja šo iestudējumu esat redzējuši jau iepriekš. Ir visi iemesli, lai Berlīnes Parsifālu piedzīvotu atkārtoti. Piemēram, šajos trijos gados ir bijusi iespēja iepazīt trīs pilnīgi atšķirīgas Kundri lomas atveidotājas. Pirmizrādē 2015. gadā dziedāja Anja Kampe, 2016. gadā šajā Parsifālā no Kundri lomas atvadījās leģendārā Valtraude Meiere (viņa gan izrādi asi kritizēja, bet tas ir cits stāsts), šogad Kundri tēloja Anna Lārsone. Nākamgad Berlīnes iestudējumā būs dzirdama Nīna Stemme.
Visus šos gadus savas lomas Dmitrija Čerņakova izrādē ir saglabājuši austriešu tenors Andrēass Šāgers (Parsifāls) un vācu bass Renē Pape (Gurnemancs). Andrēass Šāgers, kuru pirms trim gadiem Rīgā dzirdējām operā performancē Rienci. Triumfs un sakāve, strauji izvirzījies par vienu no līderiem Vāgnera mūzikā, varoņtenora repertuārā – mākslinieks dzied teātros Vācijā un Baireitas festivālā, drīz debitēs Parīzes operā un Ņujorkas Metropolitēna operā. Katru gadu viņa sniegums Parsifāla tēlā kļūst arvien pārliecinošāks.
Lielajā piektdienā Parsifāla izrādē Berlīnē satiku tumsas bruņinieku aktieri Vilemu Defo. Viņš teica, ka jūtas saviļņots. Neliela, taču būtiska liriskā atkāpe – tajā pašā nedēļas nogalē Alvja Hermaņa iestudēto Parsifālu Vīnes Valsts operā apmeklēja cita Holivudas zvaigzne – aktieris Nikolass Keidžs.
Tipu tapu, tipu tapu
Lieldienu festivālā Berlīnē skan ne tikai opera, bet arī simfoniskā un kamermūzika. Šogad festivālā viesojās Vīnes filharmoniķi ar Volfganga Amadeja Mocarta un Arnolda Šēnberga programmu. Kopā ar Berlīnes Valsts kapelu – Berlīnes Valsts operas orķestri – uzstājās vijolniece Anne Sofija Mutere (skanēja Bēthovens, Takemicu, Debisī, Bergs) un pianists Radu Lupu (Brāmss, Šēnbergs, Bēthovens).
Festivālā ir skaista tradīcija – Daniela Barenboima un Martas Argerihas klavierdueta uzstāšanās Berlīnes filharmonijā. Viņi spēlē gan četrrocīgi, gan pie divām klavierēm. Šogad programmā – Mocarts, Brāmss un Lists. Pianisti iznāk uz skatuves, sadevušies rokās, un atstāj skatuvi tāpat – ne pārāk lēni, ne pārāk ātri. Tipu tapu, tipu tapu. Šis skats vien attaisno biļetes cenu. Tik aizkustinoši saldos pārīšos pastaigā dodas bērnudārza audzēkņi.
Daniels Barenboims un Marta Argeriha ir bērnības draugi, brīnumbērni no Buenosairesas. Viņam – 74 gadi, viņai – 75 gadi. Viņu klavierspēlē ir virtuozitāte un ugunīgums, miers un pieredze, aizrautīgums un iedvesma. Divas sirmās leģendas izstaro jauneklīgu, vitālu enerģiju, precīziem, viegliem žestiem virzienā klavieres–gaiss viņi izšķiļ dzirksteles no mūzikas, viņi izgludina savas un klausītāju krunkas, noņem sasprindzinājumu. Šie ģēniji darbojas kā dziednieki, kuri ar saviem maģiskajiem pirkstiem ieurbjas klausītāju dzīvajā metafiziskajā miesā un saved visu kārtībā.
Koncerta beigās pianisti saņem ziedus. Daniels Barenboims izņem no sava pušķa skaistāko rozi un uzdāvina Martai Argerihai. Viņa atbild simetriski – no sava pušķa izņem amarilli un pasniedz Danielam Barenboimam. Viņš ir pārsteigts un ar saņemto ziedu uzsit Martai pa pauri. Abi smejas, klausītāji auro. Daniels Barenboims un Marta Argeriha ir klasiskās mūzikas rokzvaigznes. Viņi spēlē dāsnas piedevas (Mocarts, vēlreiz Mocarts un Debisī) – tās ir kā otrs koncerts, kurš spēj aizēnot visu, ko dzirdējām pamatprogrammā.
Viņi nevar viens bez otra. Daniels Barenboims notur Martu Argerihu aktīvā koncertdarbībā, viņa piespiež viņu vingrināties un nepamest klavieres. Dienu iepriekš Daniels Barenboims diriģēja Parsifālu – tās ir piecas ar pusi stundas. Tajā pašā laikā turpat Šillera teātrī Marta Argeriha vingrinājās pie klavierēm un izsauca taksometru pie teātra plkst. 23.15.
Atpakaļ zem liepām
Jau ir izziņota 2018. gada Lieldienu festivāla programma. Tas notiks no 24. marta līdz 2. aprīlim. Klausītājiem tiks piedāvātas divas operas, divi simfoniskās mūzikas koncerti un klaviermūzikas vakars.
25. martā notiks Džuzepes Verdi operas Falstafs pirmizrāde, kuru iestudēs diriģents Daniels Barenboims un režisors Mario Martone. Titullomu atveidos Mihaels Folle. Izrādi varēs noskatīties arī 28. martā un 1. aprīlī. Riharda Vāgnera Parsifāls Dmitrija Čerņakova režijā skanēs 30. martā un 2. aprīlī.
Koncertu programmas uzmanības centrā nākamā gada festivālā būs Gustavs Mālers un Klods Debisī. 24. martā Vīnes filharmoniķi spēlēs Mālera Septīto simfoniju. 29. martā Berlīnes Valsts kapela atzīmēs Debisī nāves 100. gadadienu, šajā koncertā piedalīsies pianiste Marta Argeriha, dziedātājas Anna Prohaska, Marianna Krebasa u. c. Debisī mūzikai būs veltīts Martas Argerihas un Daniela Barenboima klavierdueta koncerts 31. martā; programmu atklās Vāgnera operas Klīstošais holandietis uvertīra Debisī veidotajā pārlikumā divām klavierēm.
Nākamajā sezonā Berlīnes Valsts opera pēc septiņiem izsūtījumā Rietumberlīnes Šillera teātrī pavadītajiem gadiem atgriezīsies savā greznajā vēsturiskajā ēkā pilsētas austrumu daļā, bulvārī Unter den Linden. Teātra svinīgā atklāšana pēc ieilgušās rekonstrukcijas notiks 3. oktobrī.
Lieldienu festivāls
Festtage 2018
Berlīnes Valsts operā un Berlīnes filharmonijā 2018. gada 24. martā–2. aprīlī
www.staatsoper-berlin.de