Vakars Garnjē pilī sākas ar burvju trikiem. Nezināma skaistule spīdīgā kleitā levitē virs skatuves. Burvju mākslinieks mums pierāda, ka neredzamas troses netiek izmantotas. Pēc tam viņš demonstrē brīnumus ar lakatiem, no kuriem iznirst balodis un trusis. Skaistule paņem trusi un pazūd zāles tumsā, lai aptuveni pēc stundas atgrieztos pavisam citā tēlā, – tā ir Barbara Hanigena, kura dzied monoizrādē Cilvēka balss. No pirmās partera rindas pieceļas cita daiļava un pāri orķestra bedrei dodas uz skatuvi – tā ir Judīte, kuru atveido Jekaterina Gubanova. Burvju mākslinieks ir neviens cits kā Zilbārdis, viņu tēlo Džons Reljē.
Nesamazināsim spriegumu!
Prelūdija ar fokusiem ir poļu režisora Kšištofa Varlikovska smalkais gājiens – tajā, ko mēs nākamajās divās stundās dzirdēsim un redzēsim, maģiskie triki vairs nav nepieciešami, pat nav iespējami. Par tiem varenāka ir mūzikas un teātra realitāte, kuru uzbur trīs dziedošie aktieri. Bēlas Bartoka operā Hercoga Zilbārža pils skan tikai divas balsis, Fransisa Pulenka Cilvēka balsī – viena. Izrādei nav starpbrīža, tādējādi nesamazinās tās emocionālais spriegums.
Pie Parīzes Nacionālās operas orķestra pults stājas Esa Peka Salonens – viņš atgriezies šajā teātrī pēc desmit gadu prombūtnes. Somu maestro savu operas repertuāru izvēlas ar maniakālu precizitāti un diriģē tikai to mūziku, kura viņam pašam ir nepieciešama. Esa Peka Salonens Bartoka un Pulenka darbos sagādā atklāsmi sev un klausītājiem – tas nāk par labu visām Kšištofa Varlikovska idejām. Šis ir ideāls diriģenta un režisora tandēms, kurš izrādē sola "pacelt skropstu priekškaru".
Kšištofs Varlikovskis ir labi pazīstams Parīzes operas publikai: šajā teātrī ir tapuši viņa slavenākie iestudējumi: Ifigēnija Tauridā, Parsifāls, Karalis Rodžers, Makropula līdzeklis. Līdz 12. decembrim Garnjē pilī valda poļu režisora veidotais viencēlienu diptihs – Hercoga Zilbārža pils un Cilvēka balss. Pirmizrāde notika pirmdien, 23. novembrī. Parīzes operas vēsturiskās mājas nospiedošā, tumsnējā greznība tikai veicina Kšištofa Varlikovska laikmetīgās valodas dramatismu un iedarbību: ciest un mirt šādā interjerā var ar jaudu un baudu.
Psihopātiskais Pīters Pens
Hercoga Zilbārža pils bieži tiek pasniegta kā gotiska pasaka, taču Kšištofam Varlikovskim ir cita versija. Zilbārdis ir emocionāli izputējis burvis, psihopātisks Pīters Pens. Viņa septiņas istabas, kuras citu pēc citas atver Judīte, glabā Zilbārža bērnības atmiņas un traumatisko pieredzi. Šajā izrādē Judīte ir ciniska pavedēja, pārāk vulgāri uzkrāsojusies, pārāk izaicinoši ģērbusies. Viņa uzskata Zilbārdi par savu pēdējo iespēju nokārtot privāto dzīvi un diezgan ātri pārņem kontroli pār Zilbārdi un sāk dominēt. Judīte ierodas pilī kā pašpārliecināta jauna saimniece, rīkojas gandrīz kā Indrānu Ieva.
Zilbārža kļūst žēl – bērnībā iestrēgušā burvja triki ir zaudējuši spēku, viņš no paša sākuma ir dziļi traumēts (lai neteiktu smieklīgs – varmākam mugurā ir mantija), Judītes uzstājība ir mokoša. "Mīli mani, neuzdod jautājumus," prasa Zilbārdis. Šis koperfīlds ir bez piecām minūtēm atmaskots. Pamazām atklājas visi noslēpumi, uz skatuves izslīd stikla vitrīnas – ar asinīm pielietu vannu, ieroču arsenālu, dārglietu kolekciju, ziedu dārzu. Pašās beigās – ar trim Zilbārža sievām, novecojušām 80. gadu topmodelēm; ainu, kurā uz skatuves parādās sapucējušās daiļās hercoga sievas, pirmizrādē netālu no manis sēdošais supertenors Jonass Kaufmanis vēro pavērtu muti (8. decembrī Bastīlijas operā Parīzē viņš dziedās Alvja Hermaņa iestudētās Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas pirmizrādē). Sievas cita pēc citas samīļo vīru un ievilina savā kompānijā Judīti, kura uz mūžu paliek Zilbārža stikla būrī.
Šajā dramatiskajā lomā Jekaterina Gubanova pārsteidz ar balss skaistumu. Dziedātāja stāsta, ka sadarbība ar Kšištofu Varlikovski likusi viņai pārskatīt pārējās sava repertuāra partijas un to aktierisko sniegumu.
Viss, ko spēj balss un ķermenis
Skanot Bartoka operas finālam, uz skatuves uznāk vēl viena dzīves nomocīta eleganta sieviete, kura knapi turas uz kājām. Vai tā ir Zilbārža piektā sieva? Ne gluži. Tā ir Viņa – Fransisa Pulenka liriskās traģēdijas Cilvēka balss varone Barbaras Hanigenas atveidojumā. Viņas aksesuārs ir pistole – dāma tikko ir mēģinājusi sevi nogalināt. "Neuztraucies, divreiz pašnāvību neviens neizdara," viņa vēlāk atzīst. Monoizrādes saturs ir sievietes pēdējā telefonsaruna ar mīļāko, kurš aizgājis pie citas. Saruna brīžiem pārtrūkst, palīgā nāk telefoniste. Mēs dzirdam tikai galvenās varones balsi: "Allô! Allô!"
Līdzīgu dramatisku situāciju – mīlas drāmu telekomunikāciju laikmetā – šā gada populārākajā estrādes dziesmā Hello uzbur popzvaigzne Adele, taču komponists Fransiss Pulenks, teksta autors Žans Kokto un soprāns Barbara Hanigena pārspēj Adeli vismaz pieredzes ziņā. Pamestas sievietes vientulības, skumju un bezizejas manifests Kšištofa Varlikovska skatuves interpretācijā kļūst ne tikai par operas, bet arī laikmetīgās dejas uzvedumu.
Unikālā dziedātāja Barbara Hanigena izrādē demonstrē visu, uz ko ir spējīga viņas plastiskā balss un ķermenis. Iespējams, skatuvei nevajag atdot tik daudz spēku un emociju, taču – mākslinieci interesē tikai šādi darbi, kuros viņa ir nokaitēta kā ogle, uzvilkta kā stīga un var sasniegt maksimālo iespējamo sajūtu intensitāti. Viņa nav pieradusi ceļot no viena teātra uz otru un atkārtot vienas un tās pašas zelta repertuāra lomas. Viņa neiztērē savu laiku un talantu sīkumos. Amsterdamā dzīvojošā kanādiete Barbara Hanigena ir viena no pieprasītākajām XX un XXI gadsimta mūzikas izpildītājām, turklāt ne tikai dziedātāja, bet arī diriģente. Kšištofa Varlikovska izrādēs viņa ir atveidojusi Lulu un donnu Annu. Dziedātāja izvēlas repertuāru, kas nav banāls. Viņas priekšnesumu afiša vienmēr ir radošas ekstravagances un drosmes apliecinājums. Nav brīnums, ka intelektuālā dīva ir franču aktiera un režisora Matjē Amalrika mūza.
Izmisuma topogrāfija
Cilvēka balsī Barbarai Haingenai noder laikmetīgās mūzikas pieredze: šo partiju raksturo saraustīts rečitatīvs, emocionāli lēcieni, dvēseles kliedzienu izvirdumi, elpas ritma maiņa – vokālā līnija ir nepārtrauktā kustībā. Tas, ko mēs dzirdam, ir monologs, histērija, lūgšana, grēksūdze. Ar Esas Pekas Salonena vadītā orķestra palīdzību dziedātāja, kuras varone jau labu laiku atrodas pāri nervu sabrukuma robežai, apbur ar intonācijas dabiskumu, izteiksmīgumu un daudzveidīgumu, tajā pašā laikā Barbara Hanigena paliek uzticīga Fransisa Pulenka melodiskumam un mūzikas skaistumam.
Cilvēka balss notiek Hercoga Zilbārža pils dekorācijās. Dīvāns, kumode ar alkoholu, stikla sienas. Izrādes scenogrāfija ir veltījums modernisma pērlei – Stikla mājai/ Maison de verre, kura uzbūvēta 1928.– 1932. gadā un nereti tiek dēvēta par skaistāko Parīzē; šajā namā, kura īpašnieks bija dakteris Žans Dalzass, regulāri viesojās mākslas elites pārstāvji, viņu vidū arī Žans Kokto. Iedomājoties Zilbārža pils iekārtojumu, Kšištofs Varlikovskis atcerējās par sajūtām, kuras viņu pārņēma Parīzes Stikla mājā.
Vēl viens principiāli svarīgs diptiha stila elements, kas savieno Bartoka un Pulenka operu, ir Žana Kokto filma Skaistule un briesmonis (1946). Dramatiskākajos Hercoga Zilbārža pils brīžos videoprojekcijās ir redzams filmas spalvainā briesmoņa tēls, savukārt Cilvēka balsī televizora ekrānā skatuves dziļumā var vērot vēsturiskās kinopasaciņas fragmentus. Sievietēm visos laikos patīk briesmoņi; pat briesmonim katra vēlas būt vienīgā. Abām operu varonēm kopīgs ir arī tas, ka viņas dzer Jack Daniel’s no vienas pudeles.
Atsauces uz Žana Kokto mākslas motīviem ir pamanāmas skatuves grīdas grafiskajā noformējumā. Aplūkot paklāja dizainu var tajā brīdī, kad Barbaras Hanigenas attēls – viņas varones psihozes, agonijas balets – reālā laika režīmā tiek projicēts uz milzīgā ekrāna skatuves vidū. Jūs ieskatāties viņai acīs, un pār muguru skrien skudriņas – otras tādas aktrises mūsdienu operas teātrī nav. Viņa tiek filmēta no dažādiem rakursiem, galvenokārt no augšas – novērtējiet sievietes izmisuma topogrāfiju –, un kādā brīdī šķiet, ka dziedātāja krīt bezdibenī.
Kā var pamest šādu sievieti? Kas slēpjas vada otrajā galā? Visticamāk, pāri saista kas vairāk par mīlestību un seksuālām attiecībām, tā ir cita radniecības pakāpe – varbūt viņi ir māsa un brālis? Kad viņš noliek klausuli, viņa ievieto pistoles stobru mutē.
Režisors Kšištofs Varlikovskis kopā ar dziedātājām Jekaterinu Gubanovu un Barbaru Hanigenu ir rādījis personalizētus (nevis vispārinātus), psiholoģiski uzlādētus, kaislīgus sieviešu tēlus. Pēc pirmizrādes savu sajūsmu viņām izsaka opermākslas cienītāja Izabella Ipēra, kura Kšištofa Varlikovska drāmas izrādē spēlējusi Blānšu un drīz būs viņa Fedra.
10. decembrī Hercoga Zilbārža pils un Cilvēka balss iestudējums tiešraidē no Parīzes būs skatāms televīzijas kanālā Mezzo.
Hercoga Zilbārža pils un Cilvēka balss
Diriģents Esa Peka Salonens
Režisors Kšištofs Varlikovskis
Garnjē pilī Parīzē līdz 12. decembrim
www.operadeparis.fr