Kopš 2012. gada bolīviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece Donna Huanka savos darbos iesaista modeles – vai nu pilnīgi kailas, vai apģērbtas pieguļošos kostīmos un noklātas ar krāsu, kura, lēnām saplaisājot kā antīkas gleznas faktūra, izveido reptiļa bruņām līdzīgu čaumalu ap modeļu ādu.
Performancē, kas atklāja izstādi Polijas Stairīnas zobu skavas Laikmetīgās mākslas centrā kim?, modeles, berzējoties gar sienu, to aptraipījušas un apmeklētāju apskatei atstājušas krāsu pleķus. Caurspīdīgās stikla plāksnes ir noklātas ar krāsu notecējumiem un modeļu krūšu nospiedumiem. Uz zemes palikuši mētājamies zeķbikšveidīgie trikotāžas kostīmi, kuri valkāti performances laikā.
Kontakts starp matērijām
Donnas Huankas veidotā performance katram darbam ir radījusi pielietojumu un saskarsmi ar neaizsargātajām modelēm, kuru kailos ķermeņus klājuši vien nevīžīgi iezīmētie krāsu laukumi. Kontakts starp dzīvajām un nedzīvajām matērijām ir izveidojis sižetisku, kolāžai līdzīgu ainu. Skatītājs tai var tikai pietuvoties – līdz robežai, kuru iezīmē, piemēram, baltā plēve, kas uzklāta uz grīdas un nošķir skatītāju no instalācijas objektiem. Atliek skatīties uz šo izstādi kā uz vienotu struktūru. Jāpārvar kārdinājums spert soli iezīmētajā laukā, kas nošķir izstāžu telpu un apmeklētājus no vides, kurā soli var spert tikai performances dalībnieces.
Tiem, kuri neapmeklēja izstādes atklāšanu, ir iespēja skatīties uz sekām, kādas šī gandrīz vai spirituālā performance ir atstājusi. Klusajā izstādes telpā novērojamas vien pagātnes paliekas. Tā ir skumja un padara ievainojamu arī skatītāju. No pašupurēšanās procesa, kam atklāšanas vakarā savu ķermeni veltījušas modeles, palikuši pāri atkritumi un gruži. Uz grīdas spīdīgi augstpapēžu zābaki, uz audekliem uzdrukātas tuvplāna fotogrāfijas ar modeļu ķermeņa daļām, telpas centrā uz podesta novietota māla skulptūra, kas atgādina torsu.
Skatītājs tiek aicināts lūkoties uz modelēm un objektiem kā pretmetiem. Tajā pašā laikā tos var uztvert kā vienotu ķermeni, ar kura palīdzību tiek atdzīvināti statiskie audumi, apģērba gabali un sadzīves priekšmeti, kas izvietoti telpā. Performance tiem piešķir plūstošu, kustīgu raksturu. Vienkārši sakot – modeļu kustības atdzīvina telpu un priekšmetus, kuri to apdzīvo.
Negaidītais aizkustinājums
Meklēdams piemērotāko pieeju Donnas Huankas darbiem, atcerējos, ka, bakstoties internetā, uzdūros virknei foto no kāda Austrālijas ķermeņa apgleznošanas festivāla, kurā bija redzamas jaunas, puskailas meitenes, apgleznotas tā, lai atgādinātu dzīvniekus vai pasaku tēlus. Attēli izraisīja smieklus, jo apgleznotie ķermeņi atgādināja kādu pārmērīgi stilizētu sienas tapeti, kas tapusi psihedēlisku vielu iespaidā. Tāpēc vispiemērotākais apzīmējums tam, kas pārņēma mani, kad ieraudzīju Donnas Huankas darbus, ir negaidīts pārsteigums un aizkustinājums, ka iepriekš pieņemtie priekšstati par ķermeņu apgleznošanu ir veiksmīgi nolīdzināti.
Rīgā Donna Huanka darbojas līdzīgā formātā kā izstādē Muscle Memory šovasar Berlīnes Peres Projects telpās, kas tapa sadarbībā ar poļu tēlnieku Pšemeku Piščeku. Izstādes būtiskākais aspekts ir modeļu mijiedarbība ar priekšmetiem telpā.
Interesanti, ka turpat blakus telpā skatāmās izstādes Palindroms autors Ezra Vube savās fotogrāfijās arī tver ķermenisko klātbūtni, kadros atstājot norādes uz cilvēka ietekmi laikā un telpā, kas tieši sasaucas ar Donnas Huankas modeļu atstātajiem nospiedumiem. Tomēr atšķirībā no Ezras Vubes, kurš tikai norāda uz cilvēka klātbūtni, Donnas Huankas izstāde koncentrējas ap transformāciju un laika ietekmi, kas pārveido telpu, tās sastāvdaļas un cilvēka ķermeni.
Lai gan, ieskatoties aiz viņas darbu estētiski valdzinošās formas, jāatskārst, ka idejiskais aspekts šajā izstādē, līdzīgi kā citos Donnas Huankas darbos, ir patērētāja attieksme pret nepārtraukti mainīgajām modes tendencēm. Tomēr meditatīvā performance apbur, aizsedz patiesībā biedējošo komentāru un apskata narcistisko ikdienas tieksmi uz idealizēta paštēla veidošanu. Piemēram, modeles, it kā spoguļojoties pie caurspīdīgajām plāksnēm, uz sejas uzklāj neskaitāmas krāsu kārtas. Viena no performances dalībniecēm kājās uzvelk ar sūnām apaugušas čībiņas un kautrīgi apstaigā izstādes telpu – katra kustība tiek izpildīta ar izteiktu manierīgumu, kas atgādina ekshibicionistisku un vienlīdz ironisku pozēšanu.
Aizraušanās ar kosmētiku un centieniem emulēt modīgu apģērbu no dažnedažādiem materiāliem Donnas Huankas darbos ir neomulīga – vienā brīdī kļūst skumji un gribas novērsties, jo modeļu darbības, šķiet, saplūst nebeidzamā cilpā, kurā viņas bezcerīgi cenšas iedzīvoties viņu rīcībā atstātajos priekšmetos.
Donna Huanka
Izstāde Polijas Stairīnas zobu skavas
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 24. janvārim