Godalgotās igauņu autores Vīvi Luikas darbus cītīgs latviešu lasītājs jau pazīst samērā labi – latviski tulkotas grāmatas Vēstures skaistums, Septītais miera pavasaris un Es esmu grāmata. Nule klajā laists arī savdabīgais darbs Ēnu teātris: pieteikts kā autobiogrāfisks romāns, kaut arī patiesībā grāmatas žanriskā piederība ir mīkla; tomēr gribas teikt, ka šis ir personiskākais no Vīvi Luikas darbiem.
Strukturāli un tematiski Ēnu teātris patiesi ir autobiogrāfisks; to veido epizodes no autores – diplomāta sievas – gadiem, kas pavadīti Romā, Rīgā, Helsinkos, Berlīnē. Tomēr tieši Roma darba kontekstā iegūst pārlaicīgu jēgu, pārstāj būt ģeogrāfiska vieta un kļūst par filtru, modeli vai ikonu, caur kuru uzlūkot pasauli, par kodu, ar kuru atšifrēt esamības uzdotos rēbusus un varbūt radīt jaunus.
Mūžīgā groteska
Katra Ēnu teātra epizode vēsta atsevišķu stāstu, kurā impresiju un asociāciju ir vismaz tikpat daudz, cik atainoto notikumu. Grāmatas pirmā daļa koncentrējas uz autores Romā pavadītajiem gadiem (1998–2003) un var radīt maldīgu priekšstatu, ka Ēnu teātris ir ceļojumu apraksts (otrā daļa, kurā vēstījums lēkā starp dažādām valstīm, šo iespaidu neitralizē). Šīs daļas vēstījumi ar apskaužami filigrānu humoru demonstrē, kā aiz tūristu vajadzībām uzpucētās ārienes dzīvo autentiskā Roma un romieši; amizanti šerminošs ir kaut vai stāsts par to, kā vēstnieka ģimene Mūžīgajā pilsētā meklē dzīvokli; meklējumos klientam tiek piedāvāti cits par citu groteskāki varianti, sākot ar melna ozolkoka salonu un beidzot ar apartamentiem, kuros joprojām rindojas mirušās saimnieces rītakurpes un krēma kārbiņas, – viss, izņemot parastu mitekli. Varbūt tāpēc, ka Roma jau pēc definīcijas nevar būt parasta?
Tomēr, lai gan autores vērojumi par Itāliju un itāļiem ir visnotaļ trāpīgi, grāmatas mērķis nav nedz mentalitāšu salīdzinošā analīze, nedz ievērojamu vietu ceļvedis, ko būtu lietderīgi izmantot tūrisma braucienā. Jebkuru pilsētu, protams, veido ēkas, cilvēki, vēsture, leģendas un vēl laba deva kaut kā pilnībā neformulējama, taču Ēnu teātrī Roma ir vēl – un galvenokārt – kaut kas cits: eksistences modelis un dvēseles dzīves metafora, vienlaikus konkrēta vieta un apziņas stadija, uz kuru autore tiekusies visu mūžu un kurā kādā noslēpumainā veidā, kā pati apgalvo, dzīvojusi vienmēr.
Stāstījuma epizodes nav izkārtotas hronoloģiski, arī notikumu secība tajās nerit no punkta A uz punktu B; laiktelpas saplūst un pārklājas Mirčas Eliades definētajā mūžīgajā tagadnē. Vēstītāja/autore (šī analoģija viscaur nav viennozīmīga) vienlaikus ir trīsgadniece, kas 1949. gadā tukšās Igaunijas mājās, no kurām izvesti iemītnieki, rok no aukstiem dubļiem ābolus un šķirsta uz grīdas nomestu sējumu ar Kolizeja attēlu, pieaugusi sieviete, kas 1998. gada oktobrī ierodas negaisa plosītajā Romā un zibens cauršķelto debesu sarkanajā gaismā pirmo reizi redz attēla oriģinālu, un vēl arī tā, kas uzlūko savus pagātnes "es" no 2010. gada – grāmatas tapšanas laika –, un viss notiek vienlaikus un šobrīd.
Slapja akmens smarža
Šī laiku un telpu saplūsme tekstam piešķir mītisku auru, akcentējot to, ko parasti neuzsver ceļojumu stāsti un biogrāfijas, – ģeogrāfiskās vietas un konkrētā vēsturiskā laika relativitāti. Roma Vīvi Luikai ir galīgais svētceļojuma galamērķis – ne tikai tā, viduslaicīgā, kurā devās nobrāzt kājas un nožēlot grēkus, bet arī tā, kas aizņem tukšo vietu starp diviem gadskaitļiem akmens plāksnē. Kā katoliskās pasaules centrs, kā viens no seno civilizāciju viduspunktiem, kā axis mundi, kas, sākot ar agrīnajiem viduslaikiem, šajā statusā nomainīja Jeruzalemi, Roma ir centrs, kurā saplūst visi, ne tikai uz kartes atrodamie ceļi un kurš ar milzīgo enerģijas koncentrāciju joprojām piesaista tūristu, garīguma meklētāju un dažnedažādu dīvaiņu plūdus.
Tomēr tā nav paradīze zemes virsū: tekstā labi atspoguļota pilsētas paradoksālā eksistence, kurā organiski saplūst ekstremāli garīgais un teju pārāk intensīvi fiziskais; Vīvi Luikas Roma smaržo pēc slapja akmens, karstām smiltīm un (gladiatoru?) asinīm, runā ar manierīgu snobismu un apkrāpj naivo ziemeļnieku ar dienvidniecisku eleganci. Tomēr tieši detaļās slēpjas tās īstums, jo galu galā Roma atklājas kā dvēseles mājvieta, kurā netrūkst tumšu nostūru.
Vienlaikus Roma ir arhetipiska pilsēta, kas eksistē vairāk nekā tikai redzamajā līmenī. Vīvi Luikas tekstā tā atainota kā laika spirāles koncentrisko loku saskarsmes punkts, kurā modernā realitāte tikai ar pūlēm spraucas cauri bieziem putekļu, samta un zeltījuma klātiem aizgājušo laikmetu slāņiem. Arī tās iedzīvotāji bieži atgādina fantastiskus pagātnes rēgus: dzīvokļa saimniece kokaīniķe, pie baznīcas ubagojoša jauna sieviete ar bērnu un biblisko vārdu Magda (Magdalēna), eņģeliska paskata ielu zaglēni, nenosakāma dzimuma paciņas saņēmējs un citi tēli šķiet kā izcelti no renesanses gleznas un uzpotēti mūsdienām: viņos kārtu kārtām paralēli plūsmo vairāki esamības līmeņi.
Rēgu motīvs kulminē grāmatas noslēgumā, nodaļā, kas atšifrē tās nosaukumu, – autores atmiņas par tēva bērēm savijas ar Berlīnē izrādītā ebreju ēnu teātra aprakstu; dzīvības un nāves saspēle, kurā savijas eksistenciālas skumjas un melanholiska līksmība, piedāvā atbildi uz mūžīgo jautājumu, kā apziņai sadzīvot ar nāves neizbēgamību, – atbildi, kas ir tikpat gaiši ironiska, mazliet spokaina un netverama kā viss teksts.
Rēgaina nekonkrētība un vienlaikus aizraujoša realitāšu caurlidojuma sajūta raksturo arī visu vēstījumu, kurā katrs nākamais teikums tikai uz asociāciju pamata var piezemēties jau citā laikā un telpā. Tomēr vienlaikus tie grodā gobelēnā ieauž pasaules skatījumu, kurš nesastāv tikai no taustāmā un faktoloģiski pierādāmā, t. i., biogrāfiskā, bet kurā cita virs citas gūzmo nejaušas un kaprīzas domas un iedomas, sapņi, autentiskas un idealizētas atmiņas, lasītā, dzirdētā un piedzīvotā uzplaiksnījumi. Šķietami haotiskais mikslis veido ietvaru tam neskaidrajam jēdzienam, ko mēs dēvējam par dvēseli: varbūt pareizais žanriskais apzīmējums Ēnu teātrim būtu dvēseles autobiogrāfija