Izdevniecībai Liels un mazs atkal jauna pērle. Par Aino Pervikas grāmatu Maimas Grīnbergas tulkojumā ar Piretas Raudas ilustrācijām iespējams tikai priecāties. Mums ir ļoti palaimējies, ka latviešu tulkotājiem igauņu īsproza ir īpaši tuva. Tikko apgādā Mansards iznācis arī Maimas Grīnbergas tulkotais Jāna Unduska stāstu krājums Gaidot vārdus.
Ļoti dziļa un svešvārdiem piebārstīta "līze analīze" šiem "jautrajiem stāstiņiem par prezidentu" diez vai arī vispār piestāvētu. Valoda šķietami imitē piecgadnieka valodu un sastāv galvenokārt no vienkāršiem paplašinātiem teikumiem. Tie ir apaļi un gludi kā kastaņi, kurus lasīt un no kuriem kopā ar mazbērniem taisīt kastaņdzīvniekus ir nabaga pienākumiem apkrautā prezidenta lielākā vēlēšanās. "Prezidents gluži vai saskuma. Nevarēja vis rīkoties, kā pats vēlētos. Nopūzdamies prezidents ielika vienu kastani jaunā uzvalka kabatā un devās uz Āfriku."
Aino Pervika (1932) ir viena no ražīgākajām un populārākajām igauņu bērnu rakstniecēm, viņas darbi saņēmuši daudzus apbalvojumus, tulkoti dažādās valodās, ekranizēti un uzvesti uz teātru skatuvēm. Latviski izdotas Aino Pervikas grāmatas Gaisa baloniņš (1972) un Arabella, jūras laupītāja meita (1994). Prezidents/Presidendilood, kas Igaunijā iznāca 2008. gadā, ir mātes un meitas kopdarbs. Ļoti iemīļota bērnu rakstniece un grāmatu ilustratore ir arī Aino Pervikas un leģendārā igauņu bērnu rakstnieka Eno Rauda meita Pireta Rauda, kura ilustrējusi šo grāmatu ar sev raksturīgiem elegantiem, burvīgām detaļām bagātiem absurda stilā ieturētiem zīmējumiem.
Neraugoties uz šķietamo naivisma estētiku, igauņu rakstniece Aino Pervika spēj izteikt visnopietnākās lietas – gan par starpvalstu diplomātiskajām attiecībām, gan to, kas prezidentam notiek sirsniņā, kā bērni mēdz teikt. Un notiek! Viņam neļauj ņemt līdzi uz pili savu mīļo veco šūpuļkrēslu, jo tas savulaik pirkts krāmu tirgū, un Iekārtotāja, to padzirdot, noģībst. Neļauj ņemt arī savu veco labo kranci Pollu, jo viņš, lūk, nav nekāds šķirnes suns. Aino Pervika raksta atbruņojošā intonācijā. Tajā ieskanas gan ironiski un karikatūriski toņi par pārnopietnajām un stīvajām darbībām iz protokola un pieaugušo dzīves, gan sirsnīgs humors, atklājot prezidenta vājības, kuru viņam netrūkst.
Pervikas stāstiņi ir gan asprātīgi, gan izglītojoši. Savā ziņā tie līdzinās tam, ko latviešu bērnu literatūrā dara Juris Zvirgzdiņš, kurš bērnus ir padarījis zinošākus gan par eksotisko Japānu, gan pašu Rīgas Daugavas vēsturi, gan to, kas un kā notiek Opernamā. Daļēji enciklopēdiska rakstura funkcijas ir arī šiem igauņu rakstnieces stāstiņiem. Iespējams uzzināt par prezidenta pienākumiem un dzīves kārtību. Uzzinām, ka prezidentam ir godasardze, dienesta auto, ar kuru pats gan nedrīkst braukt, jātiekas ar svešu zemju prezidentiem un nereti jāviesojas pat viņu kāzās, "vēl prezidents nedrīkst ne par ko sanervozēties un viņam jābūt laipnam un pieklājīgam pret visiem cilvēkiem", viņš nedrīkst pats vadīt savu mašīnu, un "nenāk par ļaunu, ja politiķis prot vairākas svešvalodas", prot vairākās valodās pateikt "labdien" un "priecājos ar jums tikties". Vēl ļoti vēlams ir nejaukt trīs Baltijas valstis. Vēl – neviens nezina, kāpēc, bet Vecgada vakarā ir jāsaka ļoti garlaicīgas runas tautai, kuras neviens neklausās. "Kāpēc manai runai jābūt tik garlaicīgai?" Pontus patiešām nesaprot un izlemj pieslēgt mazliet jaunrades. Viņš ir tik drosmīgs, ka atļaujas arī izšņaukt pilošo degunu svētku parādes laikā.
Starp citu, Pontus nekad nav vēlējies būt par prezidentu. Tuvs draugs palūdza, kurš pats stostās. Un tad nu nekā (rakstniece laikam nav skatījusies filmu Karaļa runa).
Līdzās komiskajiem un sirsnīgajiem stāstiņiem, kas pamatā runā par vienu un to pašu, par bērna un spontanitātes nepazaudēšanu sevī un to, ka neviena diplomātiska dāvana nevar būt tik mīļa kā mazdēla tamborētā daudzkrāsainā cepure ar piņķeriem, ir arī tādi, kas atsaucas uz skarbāku realitāti. Arhitektūru studējušais prezidents atsakās griezt lenti, jo redz, ka jaunajai skolai, ko visi slavē kā laikmetīgās arhitektūras meistardarbu, pirmais stāvs palicis neuzbūvēts. Ielikti tikai kaut kādi stikla stabi. Prezidents atsakās griezt lenti, kas arī ir viņa pienākums. Vēlāk skola sabrūk. Par laimi, neviens necieš, un visi slavē prezidentu. Te nu uzzinām, ka prezidents pilnīgi noteikti nav tikai lenšu griezējs un var pieņemt svarīgus lēmumus.