Reizumis liekas, ka XXI gadsimta literatūrā uzvaras gājienā dodas tik daudzi un dažādi vēstījumi, kuros saplūdinātas žanru un stilu robežas, ka tādas šķietami vecmodīgi striktas formas kā klasiskā novele, īsais stāsts vai miniatūra mūsdienu lasītājam vairs nespēj piedāvāt nekādus jaunus apvāršņus. Tomēr laiku pa laikam kāds darbs, par laimi, pilnībā apgāž šo teoriju. Tikko izdotais franču rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Žana Marī Gistava Leklezio īsprozas krājums Stāsts par pēdām un citas fantāzijas spoži pierāda, ka talantīgs rakstnieks apjomā nelielā tekstā spēj iekļaut vielu, kas daudzvārdīgāka autora rokās pārtaptu par veselu romānu. Taču tieši stāsta un noveles koncentrētā forma – ļaujot lasītājam ielūkoties tikai atsevišķās epizodēs, lakoniskās kā slavenais zvirbuļa lidojums cauri apgaismotai telpai no vienas tumsas otrā, – ir veids, kā rakstnieks iztur savdabīgu prozas kvalitātes eksāmenu. Jo īsā formātā aiz episkiem vārdu plūdiem nenoslēpsies.
Klusā revolūcija
Krājumā Stāsts par pēdām un citas fantāzijas iekļauti desmit teksti, kurus gan vieno, gan padara atšķirīgus tiklab izvēlētais formāts, kā sakārtojums. Šajos vēstījumos rakstnieks piešķir balsi tiem, kurus atraidījusi sabiedrība un pasaule, – vienalga, vai tas būtu bēglis labākas dzīves meklējumos, cilvēks ar īpašām vajadzībām, nedzimis bērns vai zirneklis koka zarā. Stāstus vieno personāžu "klusās revolūcijas", kas notiek apziņā un citu acīm visbiežāk apslēptā darbībā, nevis skaļās protesta akcijās un avīžu virsrakstos.
Tie ir dzīvi, traģiski cilvēkstāsti, kas slēpjas aiz laikrakstu statistikas par kārtējo nogrimušo bēgļu laivu, dumpi cietumā vai abortu skaita daudzumu attiecībā pret populāciju, – nevis skaitļi un fakti, bet brīvības alkas un pretestība robežām, vientulība un dumpīgums, un nebeidzami mēģinājumi atminēt laimes un mīlestības mīklas. Eksistenciālais trauslums, kas slēpjas aiz darbības vietu ārējās eksotikas, ir kopīgs visiem – sievietei, bēglim, embrijam, ieslodzītajam, slimajam, nedzimušajam. Taču, kaut arī krājumu vieno kopīgs pavediens, katrs stāsts ir unikāls, pabeigts vēstījums: nevis abstraktas puzles gabaliņš, bet glezna pati par sevi.
Autors vēsta par atšķirīgiem laikmetiem no XIX līdz XXI gadsimtam, dažādiem kontinentiem, bet tēlu dažādība laiku, izcelsmes un etniskās piederības ziņā nav pašmērķīga. Turklāt Leklezio nenoguris daudzveidībā akcentē tieši kopīgo, nevis atšķirīgo. Varbūt tāpēc viņa tēli bieži ir gados vai nu ļoti jauni, vai ļoti veci: robežstāvoklī, kad otra dzimums, vecums vai ādas krāsa jau nu būtu pēdējais, ko ņemt vērā. Taču citādums nav tikai eksotiskas dabas.
Iespaidu mednieks
Krājuma otrā pusē autors pievēršas atšķirīgajam vēl citos aspektos – savdabīgs vēstījums stāstā Laime attēlo, kā sākotnēji šķiet, fantastisku nākotnes antiutopiju, taču, kad lasi, arvien vairāk pārņem aizdomas, vai tikai aprakstītais nerisinās garīgi traumēta cilvēka apziņā un atbilstošā ārstniecības iestādē. Stāstā Jo vārds tiek dots puisim ar garīgu atpalicību, stāstā Neviens tikai pakāpeniski apjaušam, ka vēstītājs ir nedzimis bērns, stāstā Slepenā mīlestība balss dota sieviešu cietuma ieslodzītajām...
Krājuma pirmajā pusē izteiktā vadībā izvirzās dažādu laikmetu sievietes, kuras izlēmušas nesamierināties ar dzīves piespēlēto netaisnību. Taču cīņa nenotiek ar ieročiem rokās un pat ar plakātiem rokās ne. Rakstnieks, izteiksmīgi un absolūti atturoties no jebkādas personāžu rīcības komentēšanas, viscaur saglabājot tikai lietišķo kameras acs stilu, demonstrē, cik dažādi var būt cīņas veidi, īpaši, ja cīnītājs ir atstumtais, citādais, marginālais.
Trausli neirotiskā Jūdžina krājuma titulstāstā izlemj saglabāt bezatbildīga vīrieša bērnu. Afrikāņu pusaudze Mari stāstā Jamas koks kopā ar libānieti Esmi no kara šausmām un vīriešu agresijas slēpjas koka dobumā, bet patiesībā – sievišķajā būtībā, senču stiprumā, ko iemieso gan aizsaulē aizgājušās vecmāmiņas tēls, gan afrikāņu pasaku dzīvnieks hiēna, kas sargā bēgles no ārpasaules vardarbības. Senegālas meitene Fatu stāstā Barsa vai Barsaks bēgļu laivā ceļo pa pēdām mīļotajam Vatsonam, lai to izpestītu no cietuma elles, kurā tas nokļuvis, meklējot labāku dzīvi Eiropā. Letīcija Elizabete Landona (reāli dzīvojusi XIX gadsimta britu dzejniece) un Rietumāfrikas meita Adumisa stāstā L.E. L., pēdējās dienas sacērtas klusā duelī par vienu un to pašu (jau atkal bezatbildīgo) vīrieti un katra cīnās ar saviem paņēmieniem. Šo stāstu gribas īpaši izcelt gan tajā iekļautā biogrāfiskā materiāla dēļ (cik no latviešu lasītājiem pirms stāsta izlasīšanas pazīs šo dzejnieci?), gan tāpēc, ka tajā uzskatāmi atklājas viens no krājuma pamatmotīviem, proti, atstumto drosme izpaužas dažādos veidos, pat ja tie ir tik atšķirīgi kā romantiskās dzejnieces un tumšādainās mīļākās, wench, izmantotie.
Un tomēr – izglītotā Eiropas sieviete izeju meklē, labprātīgi izbeidzot dzīvi, kamēr Adumisa vēršas pie senču maģijas rituāliem un uzvar... Vai tas būtu autora mājiens uz Rietumu civilizācijas mazspēju salīdzinājumā ar citu kontinentu vitalitāti? Bet varbūt gaišā un tumšā sieviete ir tikai apziņas divas puses, jungiskas dubultnieces, kuru sadursmē apziņa padevīgi atkāpjas un triumfē noslēpumu pārpilnā zemapziņa? Gandrīz katrs stāsts ir šāda "atvilktne ar dubulto dibenu", kurā vienlaikus izlasāms gan konkrētais sižets, gan dziļākas vispārcilvēciskas, nereti – metafiziskas pārdomas.
Mezglā visus pavedienus sasien noslēguma eseja Gandrīz apoloģija, kurā autors atklāj rakstības noslēpumus. Šajā tekstā rakstnieks pozicionē sevi kā iespaidu mednieku, vērojot cilvēkus metro vagonā kā sabiedrības minimodeli un palaižot starp tiem klejot savas iztēles pavedienus kā makšķerauklas – atpakaļ vilktas, tās nes līdzi neskaitāmus mazus individuālus stāstus, kurus autora talants pēc tam izslīpēs prozas briljantos. Šī drīzāk ir poētiska miniatūra par uztveres un valodas spēku, par vārda varenību, kas spēj iedot balsi mēmajiem un uzvaroši skaudrā lirismā pateikt to, ko velti pūlas paust fakti, skaitļi, statistika. Jo katrs stāsts ir tā vērts, lai to izstāstītu.