Vai daudziem no jums, kuri lasa šo tekstu, vecvecāki bija dzimuši pagājušajā – nē, nu jau aizpagājušajā – gadsimtā? Man – jā. Vecmāmiņa Helēna Stroda, dzimusi Helēna Samušs, pasaulē nākusi 1896. gadā, bija mana tuvākā saikne ar sen pagājušiem laikiem līdz pat visumā apzinīgajam astoņu gadu vecumam, kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā. Deviņpadsmitais gadsimts... tas bija pirms veselas mūžības, vai ne? Un tāpat – pirms mūžības – šķiet rakstīts čehu rakstnieces Boženas Ņemcovas hrestomātiskais darbs Vecmāmiņa, izdots 1855. gadā – laikā, kad pat jaunlatvieši vēl nav sākuši savas tautas modināšanas gaitas, kad līdz Raiņa dzimšanai vēl jāgaida desmit gadu un piecgadīgais Auseklis vēl kūņojas lielajiem pa kājām... Pirms mūžības. Un tomēr mūsos tepat.
Ieklibojusi istabā, mazliet piebārdamās
Mana vecmāmiņa, gluži tāpat kā Boženas vecmāmiņa, meta jaunceptai maizei krustu un gaišā dienas laikā tupēja uz ceļiem pie svētbildēm. Moderno tehnoloģiju laikmets viņai bija svešs un lieks; automašīnas, radio un gāzes plīts tikai novērsa domas no patiesi svarīgā – Dieva, bērniem, mājām. Negaisa laikā viņa istabās kūpināja paegļa zarus un, cepot pankūkas, dziedāja himnu Aglonas Dievmātei. Lasot par čehu vecmāmiņas ikdienas paradumiem, mazlietiņ svešādajām (jo senajām) paražām, liekas, it kā manis pašas Helēna atkal, uz spieķīša balstoties, būtu ieklibojusi istabā, mazliet piebārdamās, runātu par to, kas piedienīgs, kas ne, un beigās, krustu pārmezdama, aizietu... Dziedniecisko zālīšu uzlējumi un spoku stāsti vakaros, cimdu raksti, visās ēkās virs durvīm ar krītu uzvilkti gadskaitļi un burti K + M + B (pēc tradīcijas – treju ķēniņu vārdu sākumburti, pēc citas versijas – saīsinājums no teikuma Christus Mansionem Benedicat – Kristus svētī šo namu), bērnu un lopiņu uzturēšana un saudzēšana – viss ir viņas, aizgājušo laiku sievietes, rokās. Vai mēs spējam pārņemt šo mantojumu, mēs, XXI gadsimta sievietes, kuras "spējam visu"? Diez...
Čehu Straumēni
Vecmāmiņas stāstījums mūsdienu postmodernajam cilvēkam, protams, varētu šķist pārāk vienmuļš, pareizs, lineārs – tādi čehu Straumēni, kas vēsta, kā lietām un cilvēkiem būs būt, par ģimeniskām norisēm, gadskārtu griežiem un ģimenes godiem, mājas un ģērbu detaļām, par to, kas īsti bijis aizgājušo laikmetu svētums. (Cik daudzi no mums pieaugušā vecumā spētu līdz sīkumiem precīzi aprakstīt savas bērnības mājas – kādi koki auguši pie katras istabas logiem, kas ierasti stāvējis uz krāsns mūrīša, kas – uz palodzes, kādi bijuši aizkaru raksti? Božena Ņemcova to spēj.) Bet varbūt katrai tautai ir nepieciešami savi Straumēni, savs sakrālais teksts, kas vēsta par lietu kārtību un ir nacionālās pašapziņas urdītājs. Čehiem tas ir teksts par skaistu un stipru sievieti, kas sevī nes visu dzimtās zemes esenci. Un pat šodienas izglītotajiem un privileģētajiem ir skaidrs: ir vienalga, ka Boženas vecmāmiņa neprot lasīt un kopā ar mazmeitu mācās alfabētu; ir vienalga, ka mana Helēna bija beigusi četras klases. Runa jau, kā smejies, ir par citu gudrību.
Tūkstoš sīkumu vienotā gobelēnā
Vecmāmiņā dabas apraksti savijas ar teiksmainiem (iz senlaikiem – "par ūdensvīru, briesmoni, spīganām, par mežavečiem") un ne tik teiksmainiem (iz pašu tuvākās apkārtnes, kur, protams, kā jau tas laukos pieņemts, visi zina visu par visiem un, ko nezina, to piedomā – kāds ir, piemēram, sirdi plosošais stāsts par mīlestības dēļ prātu zaudējušo kaimiņieni Viktorku) stāstiem, ar gada ritējumu, ko iezīmē ne jau kalendāra datumi, bet tradīcijām apvītie svētki (aprakstīti secīgi – Mirušo piemiņas diena, Ziemassvētku gaišās svinības, Zvaigznes diena un tā tālāk pa gada apli – ieskaitot dažādus latviešu lasītājam pasvešus svētkus, piemēram, gavēņa laika dažādās svētdienas un mums mazpazīstamu svēto piemiņas dienas, kā arī "koledās iešanu", kas daļēji pārklājas gan ar latviešu ķekatām, gan angļu Ziemassvētku dziesmu dziedātājiem) un, protams, bērnu augšana – veids, kā pat nevērīgākais apjauš lēno, bet nenovēršamo laika ritumu. Mazā Barunka – Božena (sākotnēji Barbora) agrā bērnībā – ar vērīgo, spilgto bērna uztveri savā atmiņā saglabā tūkstošiem sīkumu, simtiem šķietami maznozīmīgu epizožu, kuras tomēr, vēlāk saaustas vienotā stāstījuma gobelēnā, uzmirdz krāsainā rakstā, kuru iespējams labi saskatīt tikai no laika piešķirtā attāluma. Ja reiz izlasīta, nav aizmirstama kaut vai aina, kurā Barunka ar vecmāmiņu Lielajā piektdienā ceļas jau pirms sauleslēkta, lai strauta malā lūdzoties sagaidītu rīta ausmu, – dabas atmošanās un Lieldienu mistērija savijas vienotā veselumā, senā tradīcija ir saaudusies ar ticību kopīgā mezglojumā. Šādi veidotas, aina pēc ainas veido audeklu, kuru iespējams salīdzināt vien ar mūsu pašu Balto grāmatu, tikai šeit centrā nav vis apķērīgs un zinātkārs jaunulis (kaut gan Barunka neapšaubāmi ir tieši Jaunsudrabiņu Janča dvīņumāsa), bet visu pavedienu rokās turētāja vecmāmiņa.
Naivi? Jā, varbūt naivi. Bez daudzslāņainiem zemtekstiem, bez daudznozīmīgām metaforām; Vecmāmiņa ir uzrakstīta, neslēpjot ne dienišķos priekus, ne dienišķās asaras, – gaiši, nepārprotami, skaidri. Taču ir teksti, kuriem nevajag meklēt apslēptās nozīmes un sazin kādus aizpasaules kodus. Teksti, kuri ir pamatu būvētāji un kuru sapratnē neder vieglas pārprotamības ļodzīgums. Un mēs zinām, ka kaut kur tur – bērnišķīgo atmiņu vienkāršajos vārdos, tautasdziesmas nesarežģītajā trohajā, ticējuma nesatricināmībā, pasakas nepārprotamībā – slēpjas patiesība.
Visbeidzot – kāpēc, ja reiz tik daudz kopsaucēju ar mūsu pašu literatūras un tautas vēsturi, čehu Vecmāmiņa latviski tulkota tikai tagad? Daži teiks – laiki bija tādi. Nu ne jau nu padomju gados tulkot darbu, kas neraugās uz gaišo nākotni, bet gremdējas (sirsnīgi apbrīnotajā muižnieciskajā!) pagātnē! Ne jau nu tad tulkot tekstu, kas tik stingri abām kājām balstās ticībā Dievam un uzticībai katoļu baznīcai! Manuprāt, laiki vienmēr bijuši visādi. Bet varbūt tieši šobrīd ir pienācis laiks, kad izlasīt par kādu, kurš jaunceptai maizei pārmet krustu, nāk dvēselei par labu.