Nacionālā teātra Aktieru zālē priekškars nemaz netiek īpaši bieži izmantots, bet šoreiz tas tur ir. Priekškaram atveroties, pie bērniem iznāk aktieris Jānis Vimba ar ērmīgu frizūru un apsola nokļūt šausmu laboratorijā. Viņš sadala visus četrās komandās un, nonācis zāles aizmugurē, atmaskojoši iesaucas: te ir pieaugušais! Tur slapstās šīs recenzijas autors.
Baidīties ir veselīgi
Nav jau tā, ka es izrādē būtu ticis nelegāli, bet tipiski tas nav: uz biļetēm tiek norādīts, ka izrāde ir bez pieaugušo pavadības. Izrādes anotācijā strikti norādīts skatītāju vecums – no astoņiem līdz 12 gadiem – un piekodināts, ka jaunākus neielaidīs. Vecāki un skolotāji izrādei atvēlēto pusstundu pavada teātra telpās, bet, tā kā es iekļuvu autobusā, par vecāku laika pavadīšanas iespējām man nav ziņu. Taču izdevās novērot, ka teātris ir darījis visu, lai izvairītos no jebkādiem starpgadījumiem: pie ieejas vecāki bērnus pavada, parakstās lapā un atstāj kontaktus; izrādes gaitā skatītājiem tiek vairākkārt atgādināts, ka viņi tā dēvētajās pieturās jeb pauzēs starp stāstiem var doties prom, ja kļuvis pārāk bailīgi, vai arī apmeklēt tualeti.
Vēl kāds atgādinājums skatītājiem tiek skandināts vairākkārt – ka te ir tikai aktieri, tā ir tikai izrāde un visas šausmas tiek panāktas tikai ar gaismu un skaņu efektiem. Godīgi runājot, šausmu nav nemaz tik daudz. Izrāde tapusi, iedvesmojoties no Paula van Lona grāmatas, un piedāvā savā starpā nesaistītus šausmu stāstus, savukārt starp tiem – interaktīvas pauzes, pārrunājot redzēto un sniedzot tam izskaidrojumu. Tādējādi izrāde balansē starp stilīgi baisu noskaņu un tīri racionālu pamatojumu tam, kā gluži fizioloģiski rodas baiļu sajūta un kāpēc baidīties var būt pat veselīgi.
Vairāk patīkamu kaucienu
Izrādes vilinājums ir ne tikai mērķa grupā samērā populārā šausmu tematika (kāds zēns apgalvoja, ka skatījies arī filmu Zāģis 5), kas epizodiski parādās arī teātru piedāvājumā, piemēram, Leļļu teātra izrādē Pinokio, kurā darbojas skeleti. Jau minētā iespēja kaut ko skatīties bez pieaugušajiem, kā arī solītā spēles telpa – īsts autobuss – arī ir pievienotā vērtība.
Izrāde sākas kā spēle, izdalot uz vietas nokomplektētajām grupām kartes un liekot orientēties Nacionālā teātra pagrabos, līdz bērni uzduras Arta Drozdova atveidotajam niknajam sargam, kurš viņus izdzen uz ielas. Tas ir vienīgais brīdis, kad daļa mazo skatītāju patiešām apjūk. Taču tālāk viss notiek gludi, un publika tiek sasēdināta stilīgi aplīmētā, speciāli izveidotā autobusā, kurā tradicionālajā Rīgas satiksmes sauklī Vairāk patīkamu braucienu! ar melnu marķieri pēdējais vārds pārlabots par "kaucienu" (scenogrāfe Ieva Kauliņa).
Režisora Kārļa Krūmiņa izrāde ar īpašu izteiksmes līdzekļu novatorismu neizceļas, tajā tiek izstāstīti šausmīgi notikumi, tos vairāk vai mazāk ilustrējot. Labums ir tāds, ka režisors nepārcenšas ar vēlmi par katru cenu izcelties ar oriģinalitāti un izvēlas drīzāk jau precīzi "nogādāt" vēstījumu adresātam, noturot uzmanību. Te gan ir neliela problēma. Faktiski svarīgākā informācija ir tieši starp stāstiem, jo tajā ar vienkāršiem vārdiem un tēliem tiek paskaidrots, kas notiek cilvēka prātā. Izrādes struktūrā tādējādi iestrādāts zināms risks – galvenās atziņas, ko autori grib pateikt, ir tajā daļā, kad uzmanība salīdzinoši atslābst, jo tiek pieteikta "pietura".
Izrādē iesaistītie aktieri – bez iepriekšminētajiem arī Zane Dombrovska, Līga Zeļģe un Kārlis Reijers – veiksmīgi dozē "baidīšanas" elementus ar maksimāli precīzu stāsta vēstīšanu, noturot skatītāju uzmanību, kā arī atsevišķos izrādes brīžos sarunājoties ar bērniem. Katrs aktieris nosedz kādu autobusa sektoru, un visi sarunājas vienlaicīgi, panākot, ka skatītājs tiek uzklausīts, bet tas nepārvēršas par mācību stundai līdzīgu jautājumu un atbilžu sesiju. Atbilstošu atmosfēru nodrošina Ronalda Vīganta un Māra Butlera skaņu partitūra.
Ballējam, neguļam
Kādi īsti ir skatītāji vecumā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem? Katrā izrādē droši vien atšķirīgi. Man gadījās redzēt bērnus, kuri notiekošo uztvēra veselīgi, neļaujoties provokācijai, kādu izrādes autori sarīko beigās, kad teorētiski vajadzētu noticēt, ka skatītāji tiek pamesti vieni, un viņiem vajadzētu satraukties. Nekas tāds nenotiek – kompānija, kas bija sanākusi manis piedzīvotajā izrādē, sāka spontāni korī dziedāt: "Ballējam, neguļam, ballējam, neguļam." Pieļauju, ka tā nenotiek katru reizi, taču te pietika ar vienu vai dažiem neformālajiem līderiem, kas izrādīja iniciatīvu, un neviens nenobijās, sajūtot, ka kopā visi ir spēks. Tad aktieri atgriezās un mēģināja noskaidrot, vai tiešām neviens nav mēģinājis gudrot, kas tagad notiks, vai vismaz zvanījis mammai vai tētim. Taču acīmredzot cītīgā atkārtošana, ka te viss ir teātris, bija iedarbojusies labi.
"Tas jau ir smieklu, nevis šausmu autobuss!" izrādes beigās paziņoja kāds prātvēders. Visticamāk, tā arī ir domāts. Nav pamata bažām, ka mērķa grupa varētu pārāk sabīties un naktīs murgot (arī par šo tēmu tiek runāts izrādē).
Šausmu autobuss
Nacionālā teātra Aktieru zālē 15.I plkst. 12 un 15; 18.II plkst. 12 un 15; 25.II plkst. 12
Biļetes pārdotas
Kabacis