Jauno mākslinieku iespējas publiski eksponēt savus darbus kultūras telpās visos laikos un arī mūsdienās ir bijušas veiksmes un tai radniecīgu faktoru ierobežotas, par spīti patērētājsabiedrības instinktīvajām dziņām pēc jauniem iespaidiem. Arī tagad Latvijas mākslas institūcijas ar (publiskās atpazīstamības ziņā) jauno paaudzi nestrādā konsekventi un vairāk orientējas uz tā dēvētajām pārbaudītajām vērtībām un pazīstamiem vārdiem, kas spēs piesaistīt sabiedrības uzmanību un paaugstināt apmeklētības rādītājus.
Viens no retajiem izņēmumiem ir Latvijas Mākslas akadēmijas pēdējo gadu tradīcija diplomdarbu aizstāvēšanu izvērst vismaz dažu dienu izstādēs. Tajās ikvienam interesentam ir iespēja iepazīties ar radošajiem talantiem tīrā veidā, pirms institūcijas un kuratori tos apaudzējuši ar savām nepieciešamībām un paši mākslinieki vēl nav konvertējušies publikas gaumei un mākslas ideoloģijām atbilstošākā stilistiskajā formātā.
Piederība vienai paaudzei
Topošajiem kuratoriem sākt darbību ir vēl sarežģītāk, jo realizēt savus pirmos impulsus viņi lielākoties ir spiesti kādu lielāku institūciju principu rāmjos, ar kuriem bieži vien laika gaitā saplūst arī viņu pašu idejas. Uz šī kopējā iespēju trūkuma fona izstāde Kaut kur galerijā Daugava viesa cerības par daudzsološas sadarbības rezultātu starp jauno kuratori, mākslas vēstures studenti Elzu Kamparu, un nesen Latvijas Mākslas akadēmiju absolvējušajiem gleznotājiem Madaru Neikenu, Edgaru Soprānu un Dagni Ventiņu. Jaunajiem māksliniekiem tā ir iespēja pievērst plašāku uzmanību saviem darbiem, savukārt kuratoram – paspīdēt ar kādu pirmajam novērotu tendenci vai motīvu vai vienkārši pasniegt "labi aizmirstu veco" caur savu oriģinālo skatījumu.
Domājot par pusezoterisko paaudžu principu, nākas ļauties vispārinājumiem, kuru apliecinājumi rodami arī kultūras vēsturē, – nozīmīgākie radošie dueti bieži vien ir izveidojušies tieši starp savas paaudzes pārstāvjiem. Tik augstas ģenialitātes pakāpes mākslas un teorijas simbiozes formas kā, piemēram, Klementa Grīnberga un Džeksona Poloka gadījums novērojamas arvien retāk, jo mazinās gan mākslas kritiķu ietekme, gan sabiedrības prasības pēc teorētiski pamatotas mākslas. Taču piederība pie vienas paaudzes neizbēgami rada līdzīga veida pieredzi, no kuras izriet radniecīgs pasaules redzējums un spēja labāk saprasties arī neartikulētā līmenī, kas ir tik pateicīgs mākslinieciskiem projektiem.
Viegli atdarināmas klišejas
Diemžēl izstādes Kaut kur potenciāls nav realizēts nevienā no iepriekšminētajiem aspektiem. Tas, ko skatītājs redz galerijas telpās, ir ne pārāk veiksmīgas pēdējo gadu nozīmīgāko glezniecības tendenču stilizācijas. Visu triju mākslinieku izmantotais izteiksmes veids atsauc prātā mākslas kritiķa Viļņa Vēja pirms dažiem gadiem "patvaļīgi, tendenciozi un subjektīvi" (paša Viļņa Vēja apzīmējums) pasludināto "jaunās vienkāršības" stilu, kas ienāca Latvijas mākslā pirms 15 gadiem, taču izrādījies dzīvotspējīgs un remdenākās, ne tik pārsteidzošās izpausmēs joprojām sastopams uz audekliem.
Lakonisms, ikdienišķi sižeti, interese par telpiskumu un fotogrāfisks ainu tvērums raksturīgs lielai daļai aktuālās glezniecības – šie paņēmieni pamazām pārvēršas par viegli atdarināmām estētiskajām klišejām, to apliecina arī izstāde Kaut kur. Radikāli eksperimenti vai uzsvērta novēršanās no meinstrīma noteikti nav galvenie vēlamie kritēriji manā vērtējumā, jo kopumā "jaunās vienkāršības" daudzveidība vēl nešķiet sevi izsmēlusi un aizvien mēdz pārsteigt ar izciliem piemēriem vai jaunām, savdabīgām niansēm. Taču izstādes eksponāti šķiet virspusēji un varbūt pat neapzināti šī virziena atdarinājumi, kuros nav saskatāma mākslinieku individualitāte vai jebkāda cita veida mēģinājumi pieteikt savu māksliniecisko skatījumu (mazliet pārliecinošāk uz abu pārējo fona izskatās Madaras Neikenas gleznas).
Aizdomas, ka kafejnīcu glezniecības līmenī tomēr vainojama darbu atlase, jo visu triju autoru darbi pirms tam ir redzēti daudz interesantākā gaismā. Kā vienīgo atlases principu iespējams nojaust vēlmi eksponēt "līdzīgus" darbus vienotas ekspozīcijas radīšanai, kā arī pēdējā gada laikā uzgleznoto. Lielāku skaidrību par kuratores apsvērumiem neļauj gūt arī viņas rakstītais pavadteksts, kurā manāma vien izlīdzēšanās ar tādām retoriskās tēlainības klišejām kā "dziļa pasaules izjūta", "iekšējais pārdzīvojums", "mirkļu noskaņas" utt.. Patētiskā verbālā izteiksme liek darbiem izskatīties vecmodīgi un ir klajā pretstatā ar to enerģijas sparu, kas būtu sagaidāms no jaunās paaudzes darboņiem.
Koncepcijas trūkums
Mēģinot samierināt cerības ar vilšanos, jāatgādina, ka privāto mākslas galeriju darbības mērķi un uzdevumi ir atkarīgi tikai no pašu ambīcijām. Daži galeriju vadītāji izvēlas paralēli komerciālajām interesēm eksperimentēt, meklēt jauno un pārsteigt ne vien savu klientu loku, bet arī rūpīgākus mākslas pazinējus. Šī iemesla dēļ kuratoru (arī jaunu un nepieredzējušu) piesaistīšana komerciālu mākslas galeriju programmu veidošanā ir apsveicama iniciatīva, taču izstāde Kaut kur atgādina, ka šādos gadījumos tās veidotājiem jābūt lielākai skaidrībai par to, ko viņi ar šo izstādi vēlas paust.
Ekspozīcijai Kaut kur pietrūkst konceptuāla pamatojuma – komerciāla formāta izstādēs tas nav sevišķi svarīgs, taču tādā gadījumā koncepcijas trūkums jākompensē ar tādu mākslu, kas spēcīgi iedarbojas uz skatītāju un runā pati par sevi. Jaunības maksimālismā daudziem no mums patīk pie saviem vārdiem piekabināt nopietnus apzīmējumus, taču kuratora loma jebkurā izstādē ietver arī nopietnus menedžera un intuitīvi precīza ideoloģiskā stratēģa pienākumus.
Izstāde Madara Neikena, Edgars Soprāns, Dagne Ventiņa. Kaut kur
Galerijā Daugava (Ausekļa ielā 1) līdz 6. februārim