Ar vēsturisko rokoperas Lāčplēsis pirmizrādi 1988. gada 23. augustā komponists Zigmars Liepiņš un dzejniece Māra Zālīte kopā ar neaizmirstamo izpildītāju kodolu – Igo, Maiju Lūsēnu, Imantu Vanzoviču, Aivaru Brīzi, Jāni Sproģi, Mirdzu Zīveri, Žaneti Ondzuli, Niku Matvejevu, Zigfrīdu Muktupāvelu – iedvesmoja tautu kopīgai atmodas drosmei. Kā šis darbs uzrunā cilvēkus šodien, pēc gadsimta ceturkšņa? Vai tiem, kuri atmiņā svēti glabā toreiz, pirms 25 gadiem, atmodinātās, vismaz trejās paaudzēs nīdētās brīvības alkas, nav jābīstas no pavisam citādas atkalsatikšanās citās balsīs, sejās un kontekstā – mūsdienu patērētāju kultūrā? Un kā gan Andreja Pumpura teiksmainā eposa pārlaicīgos tēlus, kas Māras Zālītes dzejā pārtapuši spēcīgos stāstos par varonību, ticību, nodevību, uzticību, atmiņu, tautas spēku un Lāčplēsi kā personificētu dzirdīgumu laiku lokos, uztver šodienas jaunieši, pirmoreiz sastopoties ar vēsturiskajos griežos tik būtisko darbu?
Tie ir jautājumi, kurus šobrīd var tikai uzdot. Tikmēr rokoperas Lāčplēsis jaunā koncertizrāde Ineses Mičules režijā un Olgas Žitluhinas horeogrāfijā turpina apceļot Latviju. Turnejai ir iespaidīgs vēriens: no 30. oktobra līdz 25. novembrim kopumā būs notikušas 24 izrādes. Trīs no tām bija skatāmas Rīgas Kongresu namā 10. un 11. novembrī. Apbrīna un cieņa mākslinieku izturībai, jo izpildītāju sastāvs nemainās, izņemot Lāčplēsi, kuru pārmaiņus atveido Daumants Kalniņš un Juris Jope, Koknesi – Miks Dukurs vai Elvijs Bušs, teicēju – Jānis Skanis vai Ēriks Zeps.
Atceroties augstspriegumu toreiz – uz vēstures mainības naža asmens – kolēģis nopūšas, ka tagad tas bijis "piedzīvojums vienam vakaram, uzsildīta zupa". Kāds, nespēdams pieņemt Lāčplēsi jaunās balsīs, jau publiski izkliedzies, ka rokopera esot piesmieta… Taču pēc šādas loģikas jau arī visas gadsimtiem publikas mīlētās Verdi un Pučīni operu partitūras pēc pirmizrādes jāieslēdz muzejā. Viedokļu atšķirības, manuprāt, pierāda, ka Mārai Zālītei rokoperas korī Tas ir laiks ierakstījušies patiesi pravietiski vārdi: "Tas nav vilnis, kas apskalo mūs. Tas ir Laiks. Tas nav atvars, kas gredzenu griež. Tas ir Laiks." Laikazoba iedarbība tagad redzama kā uz delnas. Tomēr nav ne mazāko šaubu, ka Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis mūzika līdz ar Māras Zālītes tekstu trāpīgo kodu nav novecojusi un ir pelnījusi atdzimšanu jaunās balsīs. Tajā ir spilgti hiti (daudzkārt atsevišķi dziedātie Uz krustcelēm un Atgriešanās) un mūzikas dramaturģija, kurā rokmūzikas spiediens savīts ar tautasdziesmu melodisko viedumu un zīmīgiem vadmotīviem.
Jaunais iestudējums to visu atklāj jau citā – uzstājīgāk horeografētā rakursā, universālos fantāzijas un laikmetīgos "bezlaika" kostīmos (māksliniece Anna Heinrihsone), askētiskā, funkcionālā skatuves iekārtojumā (Gints Sippo to veidojis kā metāla konstrukcijas tiltu uz zīmīga daudzdzīvokļu nama fona) un trāpīgos žestos, kuri skatītājiem gan jāizsijā no citviet pārmērīgi ilustrējošā skatuves darbību fona.
Protams, izmantoju iespēju Rīgā noskatīties abus Lāčplēšus. Taisnības labad gan jāteic, ka Lāčplēsis ir tikai viens, tāpēc paveicies tiem, kuri trāpījuši uz izrādēm, kurās dzied Daumants Kalniņš – vokāli ekspresīvs un aktieriski spilgts, ļoti dinamisks savā pašatdevē un ķermeņa valodā, kas, neraugoties uz slodzi un rokdziedāšanas spiedienu, tomēr nenokausē balsi. Juris Jope nepārliecina: pirmām kārtām jau tāpēc, ka liktenīgi ierobežo nepietiekamais vokālais diapazons – rezultātā tautas varonis kulminācijas virsotni dzied… falsetā. Lāčplēša spēku te nemana arī ķermeņa valodā. Divus vakarus pēc kārtas vērojot Annas Kraujas-Čenas izmisīgo cīņu ar balss slīdējumu starp toņiem, kļūst žēl, ka Laimdota izrādē ir tikai viena vienīga. Arī pārslodze un stress darīja savu: tas līdz ar atbildības nastu burtiski aizžņaudza Laimdotas dziesmu svētdienas izrādē, kuru filmēja arī televīzija un skatījās Valsts prezidents. Toties spilgti un pārliecinoši jauniestudējuma dalībnieki ir Marts Kristians Kalniņš – daudzšķautņains, pretrunīgs Kangars – un Jānis Kurševs, kura līdzsvarotais vokālais plūdums (Uz krustcelēm) un balss apjoms (Latvju zeme vaļā stāv) izceļ Lielvārdi kā cēlu, viedu un spēcīgu vīru.
Jānis Kurševs, tāpat kā abi iebrucēju, latviešu paverdzinātāju atveidotāji Juris Vizbulis (Līkcepure) un Atis Ieviņš (Dīterihs), līdz ar saviem jodiem un ziņotājiem (Ivo Grīsniņš-Grīslis, Mikus Abaroniņš, Dāvids Kalandija, Jānis Ķirsis) ir Lāčplēša jaunās versijas atradumi. Dziļi uzrunā raudošās Staburadzes – Ievas Sutugovas – dziedājums, publiku elektrizē Mika Dukura priekšnesuma azarts Kokneša lomā un Paulas Dukures Ziemeļmeita. Lai gan izrādē piedalās kordebaleta grupa, kustību partitūrā iesaistītas arī visas sešas Aizkraukles raganas un Rīgas Zelta saules koris. Nevietā ir tikai pārspīlētā vēlme kaut ko ilustrēt un paskaidrot ar pārmērīgi izceltajiem pantomīmiskajiem baleta tēliem. Varbūt tie atrāda cilvēka slēptākās domas vai tautas dvēseli? Taču tā stindzinošā Līkcepures spēka, kas vēsturiskajā uzvedumā strāvoja no baleta premjera Viestura Jansona, te nevienam nav.
Lāčplēsis ***
Latvijas pilsētās līdz 25.XI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 7–12