Staigāt kājām pa pilsētu vienmēr ir ārkārtīgi aizraujoši. Atšķirībā no braukšanas ar auto vai velosipēdu vienmēr pietiek laika, lai paskatītos apkārt. Ja ziemā neslīd kājas un vasarā saule nežilbina acis un visos pārējos gadalaikos, kādu Latvijā ir ne mazums, var droši pacelt acis uz augšu un ieraudzīt pārsteidzošas detaļas.
Vietas bez funkcijas
Neesmu ar mākslinieci Vinetu Kaulaču to personīgi apspriedis, taču šķiet, ka mūs vieno kājāmgājēja kaislība. Vai gan citādi būtu iespējams nonākt tik dīvainā vietā, kāda izveidojusies viesnīcas Latvija vairākkārtējas pārbūves rezultātā, kur pseidofutūristiska arhitektūra savienojas ar pilnīgu funkcijas trūkumu (redzama gleznā Pa ceļam, 2014). Ironija slēpjas tajā, ka tieši tā modernisma pionieri iztēlojās ideāli funkcionālu arhitektūru – tajā neregulāri ēku apjomi it kā kalpo visādām gājēju plūsmām, stiklotas fasādes jauc robežas starp ēku iekšpusi un ārpusi, bet realitātē nekas nekur neved un stikli spoguļojas cits citā.
Spoguļarhitektūras brīnumus Vineta Kaulača prot attēlot virtuozi – priekšmetiem un virsmām nav nekādas lokālās krāsas, formas ir caurredzamas, un necaurejamus apjomus veido neskaitāmi gaismas atspulgi, kas tomēr ļauj mums orientēties telpā. Gleznās telpas skaidrība panākta, precīzi strādājot ar krāsas tonalitāti, kā arī izkāpinot siltā un vēsā attiecības, kas kopumā veido dzeltenīgi zilganu mirgu. Vineta Kaulača nebaidās no "krītainiem" toņiem, bagātīgi lietojot balto krāsu gaismas laukumos, kam pretstata violeti tumšzilo.
Iedomātais gājējs nonāk ne vienā vien vietā, kuras funkcija urbānajā vidē ir neskaidra, piemēram, pazemes pārejā, kas ved no metro stacijas pretī nezināmai iziešanas vietai virszemē (droši vien katram ceļotājam pazīstama situācija, kad uz mirkli pazūd orientēšanās spējas šajos labirintos). Apbrīnojamā kārtā šajās pārejās valda pilnīgs tukšums (Pāreja I–VI). Aši skatieni uz visām pusēm, kas iemiesoti dažāda izmēra gleznās, sakārto iekšējā apjukuma stāvokli estētiski nevainojamās ģeometriskās kompozīcijās, kaut gan brutālā arhitektūra sākotnēji domāta pilnīgi kam citam – kustībai, tās virzīšanai, funkcionālām ērtībām.
Motīvu variācijas
Droši vien līdzīgi cilvēka radītos orientierus uztver putni – skaidrs, ka ne jau viņiem adresēti luksofori un ceļa zīmes (Apgriezties aizliegts I un II) – spārnotie anarhisti satupuši uz zīmju turētājiem. Zināma ironija par pilsētas labi domāto infrastruktūru sižetiski izpaužas vai visās Vinetas Kaulačas gleznās – putns vai mākslinieks lieto zīmes neatkarīgi no tām paredzētās nozīmes. Vadus, laternu balstus, māju stūrus māksliniece pārvērš ornamentā. Līdzīgi rīkojas tūrists, fotografējot pa labi un pa kreisi. Fotogrāfijas saglabā atmiņas, ne jau pa vadiem plūstošu strāvu. Bieži vien nesaglabā arī tās – rekonstruēt, kur kāds momentuzņēmums tapis un kādēļ, bieži vien ir sarežģīti.
Šādā aspektā parādās Vinetas Kaulačas darbu galvenā tēma, kas nav meklējama tik daudz attēlu sižetos, cik formālo elementu apspēlē – interesantāks par kadra saturu ir tā ierāmējums, objekta centrējums, pietuvinājuma gradācijas. To māksliniece uzsver, atkārtojot vienu un to pašu motīvu dažādās variācijās.
Kadrējums, mirkļa fiksācija, seriālisms ir elementi, kas Vinetu Kaulaču ierasti liek pieskaitīt pie fotoreālisma virziena. Tomēr viņa nekopē fotogrāfiju, glezno samērā brīvi, neslēpjot žestikulāciju. Fotoreālisma jēdziens komentētāju leksikā bieži vien ir kā segvārds plaša spektra reālisma līdzekļu lietojumam, jo mūsdienās nodēvēt kādu mākslinieku vienkārši par reālistu nozīmētu gluži vai nievas. Tomēr paši mākslinieki – gluži pretēji – distancējas no savas mākslas pārlieku ciešas saistīšanas ar fotogrāfiju. Piemēram, klasiskie latviešu fotoreālisti – Miervaldis Polis un Līga Purmale – ne reizi vien ir apgalvojuši, ka atkāpušies no šī virziena vai nemaz tajā nav darbojušies. Interesanti, kamēr laikmetīgā fotogrāfija arvien reducē potenciālās izteiksmes iespējas, koncentrējoties uz vienkāršām objekta un fona kompozīcijām un gandrīz vairs neizmantojot neparastus rakursus un dinamiskus tēlus, tai radnieciskā glezniecība ar prieku izmanto visus šos kādreizējos fotogrāfijas iekarojumus kā mūsdienu cilvēka vizuālās pieredzes pilnvērtīgas sastāvdaļas.
Vinetas Kaulačas izstāde Skatiena attālums
Galerijā Māksla XO līdz 25.XI