Viņai piemīt tas, ko aktieri dēvē par suņa organiku, – par Dagmāru Leganti savulaik ir teikusi Rēzija Kalniņa, ar kuru viņa kopā ir spēlējusi Dailes teātra izrādēs Petras fon Kantas rūgtās asaras (2003) un Lodes pār Brodveju (2008). Pēc četru gadu pārtraukuma Dagmāra Legante-Celmiņa vēlreiz atgriežas uz teātra skatuves – Kārļa Anitena komēdijā Ideālie dēmoni uzticēta šikās dzīves baudītājas - valūtas maiņas punkta kasieres Glorijas - loma.
Pirms deviņiem gadiem jūs debitējāt teātrī ar lomu izrādē Petras fon Kantas rūgtās asaras. Pa vidu ir bijusi Ņujorkas aktierskola. Kā ir mainījusies lomas būvēšanas principi?
Pirmajā reizē es tiku vienkārši tajā iemesta, taču man šī luga un izrāde ļoti patika. Es labprāt šo lomu nospēlētu vēlreiz. Es to izdarītu spēcīgāk, jo toreiz biju mazāk saņēmusi dzīves mācību un mazāk redzējusi tās skarbo pusi. Tagad esmu vairāk pieredzējusi un tēlā varētu ielikt vairāk emociju. Arī Ņujorkas aktierskola ir nākusi par labu. Ja es pirms tam būt ko līdzīgu mācījusies, man varbūt nebūtu tik interesanti: monologi, etīdes, tēlu izstrādāšana. No vienas puses ir vieglāk, no otras – jo tu vairāk zini, jo tev ir grūtāk. Tev gribas katram solim atrast attaisnojumu, pat ja tā ir komēdija. Tu nepārtraukti savam tēlam kaut ko pieliec, lipini klāt, apaudzē, lai tas kļūtu bagātāks. Varbūt tas ir tāpēc, ka ir tik ilgi strādāts televīzijā, kur mēs taisījām parodijas, varbūt es pēc rakstura esmu bišķiņ tāds mērkaķītis, papagailītis. Esmu pamanījusi, ka man ir vieglāk, ja atrodu kādu tipāžu, uz kuru var skatīties, un veidot savu tēlu.
Jūsu iepriekšējām divām teātra varonēm ir priekšgājējas filmās. Izrādes Ideālie dēmoni gadījumā tādas nav. Vai ir vieglāk vai grūtāk, ja nav šāda atspēriena punkta?
Rainera Vernera Fasbindera filmu Petras fon Kantas rūgtās asaras izrādes veidošanas laikā mēs nemaz neskatījāmies neskatījāmies. Ir grūtāk, ja tu esi redzējis filmu un atceries, kāda bija tava varone, jo es automātiski mēģinātu radīt viņu tādu pašu, jo filmas režisors viņu tā redz –, un man kā mērkaķtipa aktierim viņu labāk neredzēt, ja vien izrādes režisors negribētu, lai veidoju viņu līdzīgi. Ideālo dēmonu gadījumā ir brīvs fantāzijas lidojums, nepiesienoties ne pie kā un neierobežojot sevi.
Jūsu varone tiek raksturota, kā šika dzīves baudītāja un valūtas maiņas punkta kasiere Glorija. Vai viņai ir kāds prototips dzīvē vai arī jūs viņu atradāt sevī?
Būtu bijis labāk, ja es būtu atradusi kādu simtprocentīgu prototipu no A līdz Z, bet Glorija ir salasīta no vairākiem gabaliņiem – kaut ko es paņemu no sevis, no citiem –, līdz kaut kas sanāk.
Tie, kuri mani zina, kaut ko viņā noteikti varēs atpazīt. Izrādes sākumā mēs nākam no ballītes, kurā viņa kāpj uz bāra letes, mēģina dziedāt. Es noteikti varētu būt viņas prototips: ja ir laba ballīte, ir bijuši gadījumi, ka man negribas iet mājās – vēl pēdējo dziesmu, vēl pēdējo deju. No sevis es varu paņemt arī to vieglumu, kas viņai piemīt: ai, nediskutēsim par tēmu, kas man nepatīk, ja vien tas nav vitāli svarīgi, tad ejam tālāk.
Kā jūs atradāt kasieri?
Man vīrs tikko pateica: izrādās, ka mums ir bijusi pazīstama tieši viena valūtas maiņas kasiere. Būs kaut kas jāpaņem no viņas. Ar naudu saistītam cilvēkam ir jābūt precīzam, lai arī cik viņš viegli ietu pa dzīvi. Es domāju, ka racionālisms ir tas, ko var aizņemties no šādas profesijas pārstāvja. Izrādē ir viens tāds teikums: jūs no mums kaut ko prasāt, cik jūs par to maksāsit? Viņa ir pieradusi, ka visam ir sava cena. Tā droši vien arī ir. Es pati drīzāk kaut ko izdarīšu par velti, nekā draugiem vai paziņām prasīšu par to naudu.
Izrādi ir par un ap cilvēka niķi savā neizdarībā vainot citus. Vai arī jums piemīt tāds niķis?
Ne tik lielā mērā kā Altai (izrādes galvenā varone, ko spēlē Anna Šteina – I.A.), kura ir ieciklējusies pagātnē, bet vainot citus savās nelaimēs – tas piemīt ļoti daudziem cilvēkiem. Es domāju, ka arī man ir bijis tā, ka kāda situācija izvēršas ne tā, kā es to biju iedomājusies, un tad prasās atrast kādu citu, kurš tajā būtu vainīgs. Tikai vēlāk esmu nonākusi pie secinājuma – un man gribas tam ticēt –, ka mēs paši esam sava likteņa kalēji, jo mēs esam tie, kuri izvēlas, kā rīkosimies vai reaģēsim.
Annas Šteinas varonei tiek dota iespēja pārveidot savu dzīvi. Varbūt jūs gribētu mainīt kaut ko savējā?
Ir bijušas situācijas, ko es nebūtu gribējusi pieļaut, bet ar laiku viss nolīdzinās un izvēršas par labu. Dzīve iet te uz augšu, te uz leju – jāskatās, kāds ir galarezultāts, tas ir vissvarīgākais. Kā būtu, ja mēs savā pagātnē izmainītu kādu faktu? Es esmu apmierināta ar savu dzīvi, tāpēc man būtu bail kaut ko mainīt, jo tu izņem kādu klucīti no tās un īsti nezini, vai tas ir vai nav bijis svarīgs. Varbūt ir lietas, kas neko neietekmē, ir pilnīgi vienalga, vai pirms desmit gadiem ēdu makaronus ar kotletēm vai ko citu, bet ar satiktiem cilvēkiem – gan pozitīviem, gan negatīviem – esmu nonākusi līdz tam, kā ir tagad. Varbūt man kādā reizē nebūtu sāpējusi sirds, varbūt es nebūtu kādam nodarījusi pāri, bet uz jautājumu, ko tas izmainītu, neviens nevar atbildēt. Tik daudz filmu uzņemts, tik daudz grāmatu sarakstīts.
Piemēram, filma Durvis aizveras ar Gvinetu Paltrovu.
Super vai ne?! Pirmajā mirklī tev šķiet: ārprāts, cik briesmīgi, ka tu esi ieraudzījis, ka tevi krāpj, bet paiet laiks un tu saproti, kas tas ir labākais, kas ar tevi ir noticis, – tu esi uzzinājis patiesību, nevis kā muļķis ļāvis sevi bradāt tālāk. Sāpīgas lietas liek darīt kaut ko vairāk, citādāk, domāt par sevis attīstību, ļauties jaunām attiecībām.
Arī Kārlis Anitens ir nolēmis darīt kaut ko vairāk: viņš ir ne tikai šīs izrādes dramaturgs un aktieris, bet arī debitēs kā teātra režisors.
Mēs jau smējāmies: drīz viņš būs arī grimētājs.Man ir prieks, ka cilvēks dara un rada. Es ar cieņu izturos pret cilvēkiem, kuri kaut ko raksta, veido, dzejo, jo es zinu, cik daudz darba tajā ir jāiegulda – kaut vai uzrakstīt to pašu lugu no sākuma līdz beigām. Katrs no mums var būt baigi gudrais un teikt: es arī varētu uzrakstīt. Kur ir problēmiņa? Neredzu problēmiņu – ņem un raksti! Bet daudziem šausmīgi patīk virināt muti un neko nedarīt. Kārlis to ir uzrakstījis un zina, kā viņš to gribētu redzēt uz skatuves. Cepuri nost.
Pirms pieciem gadiem intervijā modes māksliniekam Dāvidam jūs teicāt: "Es arī egli nospēlētu, vienalga, ka tikai būtu Skorsēze!" Vēl joprojām to darītu?
Esmu par to, lai cilvēkam dotu iespēju. Varbūt es nospēlētu to egli tik labi, ka viņš mani nākošreiz paņemtu vismaz zaķīša lomā.
Varat nosaukt vēl kādu režisoru, pie kura būtu gatava būt par egli?
Es labprāt filmētos pie tāda režisora, kāds bija Alfrēds Hičkoks.
Viņam patika aukstās blondīnes.
Jā, viņam patika aukstās blondīnes, un kādas blondīnes pie viņa ir filmējušās – talantīgas skaistules! Ir reizes, kad es redzu kādu lomu un nodomāju: šo es būtu gribējusi nospēlēt. Viena no tādam ir Andželīnas Džolijas varone filmā Girl, Interrupted/Dzīve pārtraukta. Ai, kā man tā loma patika – ar kritumiem un kāpumiem. Vienā brīdī viņa bija maiga, bet otrā viņa varēja spert zibeņus, vienā brīdī tu no viņas vari nobīties, bet otrā tev šķiet, ka tu viņā varētu iemīlēties. Viņa bija tik dažāda.
Andželīna Džolija par šo lomu dabūja Oskaru.
Par filmas lielāko zvaigzni vajadzēja kļūt Vinonai Raiderei, kurai kopš tās filmas lietas vairs nav gājušas tik labi. Iespējams, ka viņai bija sāpīgi, ka ar filmu, ko viņa tik ļoti gribēja īstenot, iecēla gaismā nevis sevi, bet citu aktrisi. Auč!