Tur es kļuvu par liecinieci, kā dzimst patiesa cilvēciska un profesionāla interese par jaunu, ārpus Latvijas nepazīstamu mākslinieku. Tumšās alejas bija trešā Nastavševa izrāde, ko šīs tik daudz redzējušās kolēģes bija noskatījušās pāris dienu laikā, – "ņemšanās" ap Nastavševu sākās ar Veceni Nacionālajā teātrī, turpinājās ar Valmieras teātra Jūlijas jaunkundzi un kulminēja Tumšajās alejās.
"Vecene bija otrā izrāde manā dzīvē, kas mani šausmināja (un tas nav kompliments). Es to nekad neaizmirsīšu. Ļoti intriģējošs režisors."
"Vladislava Nastavševa izrādēs mani uzrunā īpatnais aktierspēles stils. Režisorā es saskatu potenciālu attīstīt savu teātra valodu."
Šīs intereses iemesli ir dažādi, nebūt ne nacionālā piederība vai Latvijas teātra skola (Vlads ir studējis ārpus Latvijas), bet tās pamatā ir fakts, ka Nastavševa rokraksts atšķiras, tas izceļas desmitu un simtu ļoti kvalitatīvu, bet ļoti līdzīgu izrāžu vidū. Īsā laika periodā noskatoties vairākus režisora darbus pēc kārtas, ir skaidrs, ka viņš strādā konsekventi un godīgi, nemēģinot lauzt savu nebūt ne ērto un vienkāršo teātri vai pieslēgties meinstrīmam. Protams, Vladam savi pamazām, bet neatgriezeniski plaukstošie starptautiskie panākumi ir jādala ar aktieriem, tomēr mūsu izcilie aktieri a priori nav zelta atslēga uz starptautiskiem panākumiem.
Valters Sīlis, otrs man zināmais režisors, kurš sācis strādāt starptautiski, interesi raisījis tieši ar tām izrādēm, kurās aktieru darbs, iespējams, paliek otrā plānā, priekšplānā izvirzot ideju, kritisko domāšanu, dziļu interesi un personisku pieeju sociāli un politiski aktuāliem jautājumiem. Tie ir Leģionāri, Mārupīte, Operācija Irākas atbrīvošana – 10 gadi! un Nacionālais attīstības plāns.
"Aplūkojot sarežģīto vēsturisko tēmu, iestudējuma veidotāji nenostājas vienā vai otrā pusē, kā arī nevienkāršo savu uzdevumu, tikai uzklausot visas puses un secinot, ka visiem ir tiesības uz savu viedokli."
"Tas ir fantastiski, ka, rokoties vēsturē, domājot un diskutējot par to, mēs nonākam līdz pārdomām, kas šobrīd notiek ar mums."
Trešais, precīzāk, pirmais, latviešu režisors, kurš ieņem ļoti nozīmīgu vietu Eiropas laikmetīgā teātra ainā, protams, ir Alvis Hermanis. Hermaņa starptautiskajai karjerai ir gara vēsture, un viņa panākumu pamatā ir dažādu būtisku aspektu kombinācija. Tomēr, manuprāt, viņš visvairāk intriģē tieši ar to, ka laiku pa laikam spēj attīstīt pilnīgi jaunu pieeju teātrim, teātra problemātikai, sakustinot pašus teātra pamatus. Kā teikusi režisore Zane Kreicberga, Hermanis iet pret straumi, un reizēm pamatstraume pagriežas viņa virzienā.