Fotogrāfija ir topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pastiprinātas intereses lokā kopš tā ieceres pirmsākumiem. Nav nejaušība, ka Latvijas zināmāko fotogrāfu darbi iekļauti topošā muzeja kolekcijā, kas veidojas ar ABLV Bank finansiālu atbalstu, nedz arī tas, ka muzeja koncepcijā ir uzsvērta nepieciešamība paplašināt vizuālās kultūras izpratni, ietverot kolekcijā arī radošo procesu un to kultūrsociālo kontekstu dokumentāciju. Fotogrāfijai, ar to saistītajām praksēm un teorijām patiesi ir bijusi liela nozīme parādībās, ko mēs šodien dēvējam par laikmetīgo mākslu, aizsākumos un attīstībā. Lai arī šis medijs savu vietu mākslas muzejos iekarojis samērā nesen, tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē, pārmaiņas ir plašas un neatgriezeniskas: mēģinājumi nošķirt mākslas fotogrāfiju no citām izpausmēm ir zaudējuši aktualitāti. To vietā stājusies mākslinieku un pētnieku interese par attēlus vienojošiem elementiem – izcelsmi, atkārtošanos un iespējamām interpretācijām. Plašu darbalauku tālākiem pētījumiem sarūpējusi arī tehnoloģiju attīstība, kas padarījusi attēlus pieejamākus nekā jebkad, reizē aktualizējot arī kritiskas izvērtēšanas nepieciešamību. Rakstu sērijā, kas top sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation, filozofa un ideju vēsturnieka Kārļa Vērpes eseja ir pirmā, kas veltīta fotogrāfijas un attēlu valodas jautājumiem, bet tai noteikti būs turpinājums citu autoru sacerējumos.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Teju pirms gadsimta divi ievērojami vācu kultūras darbinieki konstatēja, ka nākotnes analfabēta būtiskākā pazīme būs attēlu neprasme. Vispirms to apgalvoja Lāslo Mohojs- Naģs, ungāru izcelsmes mākslinieks un teorētiķis, viens no leģendārā Bauhaus spilgtākajiem pasniedzējiem, pēc tam – Valters Benjamins, filozofs un vēl arvien plaši atzīts un bieži citēts mākslas teorētiķis. Mohoja-Naģa doma skan vienkārši: "Nākotnes analfabēts ir ne vien raksta, bet arī fotogrāfijas nezinātājs." Savukārt Benjamins pārfrāzēja Mohoja-Naģa teikto, uzsverot, ka tieši vizuālais analfabētisms būs lielākais mūsdienu izaicinājums.
Uz spēles autorība
Klasiķu izteikumu man kāds pielipināja, tikko biju sācis domāt par fotomākslas lomu topošā Latvijas Laikmetīgā muzeja sakarā. Tas kļuva par šī raksta vadmotīvu triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, izteikums ir ļoti populārs un tiek atkārtots regulāri, kad runa ir par fotogrāfiju teorētiski vēsturiskā kontekstā, Mohoju-Naģu vai Jauno redzi (The New Vision), populāru nosaukumu, ar ko apzīmē modernisma mākslinieku un citu domātāju apsēstību ar jaušamajām pārmaiņām, kuras XX gadsimta pirmajā pusē kultūru uzbūvēs arvien straujāk viesa industriālisma dzītais progress. Mohojs-Naģs bija tikai viens starp daudziem, kuri tolaik skaidri apzinājās, ka fotogrāfija un kino piedāvā no tradicionālākām attēlošanas formām, piemēram, glezniecības – fotomākslas tik prasīgā tēva –, pavisam atšķirīgu skatījumu, slēpj sevī neaptveramu izteiksmes potenciālu, turklāt neatgriezeniski transformē ne tikai komunikāciju un sabiedrību, bet pašu mākslu. Iespējams arī, viņš vienkārši runāja modīgu valodu.
Otrkārt, Mohojs-Naģs ir notvēris ļoti būtisku domu, lai cik tā pirmajā acu uzmetienā liktos augstprātīga: fotogrāfiju nav jāpiepūlas ne mācīties redzēt, ne arī radīt atšķirībā no teksta, kuru lasīt un rakstīt jāmācās mokošā ceļā (piemēram, es atceros kā šodien, ka alfabētu apguvu, paklausīgi sēžot blakus vecmammai un skaļi burtojot viņai klēpī atšķirtajā grāmatā). Mūsdienās, kad fotoattēls ir vieglas viedtālruņa kustības attālumā, kādreiz teiktais kļuvis īpaši aktuāls. Tāpēc skaidrs, ka Mohojs-Naģs ar analfabētismu domāja ko citu, nevis nespēju tikt galā ar fotoaparātu vai attēlos saskatīt redzamo. Fotoanalfabētismu viņš drīzāk salīdzināja ar nemācēšanu attēlu "lasīt" vai "rakstīt". Tas vien, ka es protu sastiķēt daudzmaz lasāmu teikumu virkni vai nospiest viedtālruņa pogu un rezultātu "nošērot", neparedz, ka es arī saprotu, kas ir teksts vai fotogrāfija, kas tajos notiek, ko tie (ar mani) dara un ko (es) ar tiem var(u) izdarīt. Nemaz nerunājot par virtuozu rakstniecību un tēlradi, kā arī prasmīgu lasīšanu un skatīšanos.
Treškārt, Mohoja-Naģa izteikums manu uzmanību piesaistīja tāpēc, ka nebūt nav tik viegli noskaidrot tā oriģinālo, sākotnējo formu un saturu. Interneta pārlūks jums piedāvās vismaz desmit versiju ar tikpat dažādiem datumiem, kad ideja it kā nākusi klajā. Bieži vien par šīs domas autoru pat tiek nokristīts Benjamins. Bet uz spēles taču ir autorība! Te gan mēs varam turpināt – ja nu ideju arī Mohojam- Naģam pasvieda kāds cits un viņam atlika to tikai pierakstīt? Respektīvi, šīs idejas Proteja raksturs un izslīdēšana no dažādu iespējamo autorības mednieku tvēriena, manuprāt, trāpīgi izsaka pašai fotogrāfijai ļoti raksturīgu iezīmi.
Neatgriezeniskas pārmaiņas
Mēs arvien vēl dzīvojam laikā, kad tehnoloģiskie izgudrojumi nemitīgi, turklāt daudzkārt blīvākā tempā nekā pagājušā gadsimta starpkaru periodā rada pārmaiņas, kuras neatgriezeniski, dažādos veidos turpina transformēt cilvēka eksistences pamatus un paver vēl neaptvertus apvāršņus. Fotogrāfiju varam skatīt kā pirmo ievērības cienīgo partizānu, kas paralēli daudziem citiem mīnēja ģeniālas jaunrades un tai piesaistītas autoritāras oriģinalitātes statusu, kas bija izlolots romantisma laikmetā. Internets to dara vēl straujāk un pamatīgāk, tikai skaidrāk parādot, kā idejas un tēli kultūrās ir auguši un bijuši apritē kopš laika gala bez individuāliem autoriem un īpašniekiem. Ne idejas, ne tēli nav lietas, kuras cilvēciski dievi rada ex nihilo un kuras uz visiem laikiem var ieslēgt citiem nepieejamā mantu kastē. Turklāt dators manā darbistabā ienes ne vien atsevišķus mākslas darbus, kā savulaik to tik pārsteidzoši paveica fotogrāfija, bet veselus arhīvus, bibliotēkas un muzejus, kuru skaitu un ietilpību es gribēdams nespēju aptvert līdzīgi kā vētrā bangojošu okeānu.
Oriģinalitāte, autorība un tās pavadošā autoritāte ir tikai viena no tēmām, kuras kritiska izjautāšana ir iekļauta laikmetīgās mākslas dienaskārtībā. To visbūtiskāk ir aktualizējusi tieši fotogrāfija un tās sprādzienveidīgi pavērtais vizuālo kultūru universs. Šis apstāklis, protams, nosaka domāšanu par topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidolu – gan formu, gan saturu: vai laikmetīgam muzejam ir jābūt tikai pabeigtu ģēniju atceres svētnīcai vai reizē jākalpo arī par platformu nemitīgi topošai un pulsējošai kultūrai ar neskaitāmām nākotnes vektoru projekcijām? Vai muzejam ir jāpiedāvā vien kanonizētu darbu krājums, uz kura augstumiem vienkāršie ļaudis var tikai kāpties, vai tam vairāk jālīdzinās ideju, tēlu, artefaktu profesionāli salasītam pūznim, kurā dažādos līmeņos līdzdarbojas ikviens – gan muzeja speciālisti, gan apmeklētāji –, kuram svarīgi ir kaut nedaudz iemācīties boksterēt dažādo jauno un veco mediju valodās, tā paverot plašāku savas pieredzes apvārsni? Vai mākslas darbi muzejā ir jāizdala no to tapšanas ikreizējā blīvā konteksta, lai tos vērotu no veselas ķermeniskas pieredzes atsvešinātā estētiskā baudījumā, vai jāvingrina vēsturiski, kulturāli, sociāli, politiski, ētiski, galu galā eksistenciāli un garīgi apzinīgs skatījums? Var papildināt jautājumus vēl ar kādu, jo raksta sākumā minētais izteikums paver visplašāko problēmu lauku, par ko iespējams domāt laikmetīga mākslas muzeja sakarā.
Izziņas kalns vēl priekšā
Fotogrāfijas vai vizuālās lietpratības trūkuma arvien regulārāka piesaukšana kopš XX gadsimta vidus līdz pat mūsdienām liecina, ka teorētisko diskusiju kontekstā to izpētes priekšmeta pašsaprotamība kūst kā sniegs pavasarī. Fotogrāfija sen vairs nav dzidra un caurspīdīga objektīvās realitātes kopija vai ģēnija demiurga redzējuma iemiesojums. Tā ir kļuvusi necaurskatāma un mīklaina, ieausta daudzdimensionālā (re)produkcijas tīklā, ko veido vēstures, kultūru, individuālās subjektivitātes, ideoloģiju utt. piešķirtās nozīmes, tēli un pieredzes, kas ne mirkli nestāv mierā. Mohojs-Naģs un Benjamins vēl sprieda no visnotaļ pašapzinīgiem augstumiem, taču, jo tuvāk mūsdienām, jo biežāk attēla izpratnes trūkums tiek piesaukts, labi apzinoties, ka arī pats domātājs nesaprot diez cik daudz un ka priekšā vēl izziņas darba kalns. Var teikt, mēs visi lielākā vai mazākā mērā esam analfabēti.
Es aicinātu fotoanalfabētisma jēdzienu saprast kā norādi uz ļoti plašu nesaprotamā un nezināmā lauku, kurā fotogrāfijas un citu veidu vizuālie attēli ir vien aisberga redzamā daļa. Vienam bilžu skatījums sanāk itin raits un niansēts, cits pat ir bruņojies ar kādas teorijas āķīgajiem rīkiem, bet vēl cits turpina ticēt, ka progress nokritis no gaisa, lai mēs beidzot varētu ik dienu saražot gubu pašportretu, ko, aci nepamirkšķinot, iešķūrēt sociālajos tīklos. Bet nevienam nav gatavas atbildes, kāpēc mēs tā darām un kā šādā paštīksmes stāvoklī esam nonākuši. Selfijs ir tikai acīs krītošākais un šķietami vien plebejiskākais digitālās kultūras simptoms, kas liecina par pamatīgām transformācijām subjektivitātes un sabiedrības audumā un kam nu klasiskā mākslas muzejā, skaidrs kā diena, nebūtu ko meklēt.
Latvijā ar kultūru lielākoties tiek saprasts kaut kas, kas atrodas Gaismas pils korē, iekārts padebešos un atvienots no visa pārējā – tirgus, politikas, dažnedažādām ideoloģijām, citu kultūru ietekmēm vai parasto ļaužu saražotās "pseidokulturālās mēslaines" (atceramies Agneses Krivades nu jau slaveno dzejoli, kurā lietoti it kā pārlieku zemi un nepiedienīgi vārdi). Manuprāt, vertikālā ass šajā uzbūvē ir tā vērta, lai no tās vieglu roku neatteiktos, vienkārši sekojot modei. Kaut vai tāpēc, ka Latvijā māksla vēl arvien ir vispirms augstvērtīgu darinājumu garīgās pieredzes sfēra, lai cik bieži tajā pietrūktu plašāka un realitātei pietuvinātāka tvēruma. Gan uzsvars uz mākslas pieredzes garīgo dimensiju, gan apelācija pie mākslas darbu augstvērtības tomēr ir pārāk būtiski arī nākotnes muzejam, lai tos vieglprātīgi pazaudētu, spriedelējot, ka starp mākslu un dzīvi nav starpības vai ka mākslu nemitīgi rada ikviens. Taču vertikāle arī maldina, liekot pievērt acis uz to, cik lielā mērā tā ir ierakta it visā, kas notiek apkārt. Cik daudz "pacilātajā kultūrā" ir kaut vai tās pašas politikas, ideoloģijas un tirgus, cik to ietekmē jaunu mediju valodas un populārā kultūra! Latvijas vizuālajā mākslā valdošā atturība pret politiski sociāliem jautājumiem principā arī ir politiska nostāja, tas ir, apolitiska pozīcija ir noteikta politiskā izvēle.
Doma par nākotnes analfabētu nenozīmē tikai pamatīgu neziņu, kurā gadsimtiem uzkrātās zināšanas bieži vien nepalīdz saprast mūsdienu vizuālās kultūras, kurām nav precedenta pieejamajā pasaules kultūru vēsturē. Doma iezīmē arī laiku, kurš sācies Rietumos, bet šodien jau izplatījies globāli, kurā dažādu kultūru mantojums tiek pamatīgi dekonstruēts, analizēts, sadalīts pa reizinātājiem un izsvērts, visam pa vidu mēģinot saprast, kas un kāpēc līdz šim ir nogājis greizi un kā būvēt dzīvojamu un varbūt pat labāku nākotni. Šim vērtības pārvērtējošajam skatam arī tradicionāla kultūras izpratne nepārslīd pāri klusi kā tāds majestātisks un pūkains gubu mākonis. Tāpēc, pirms jautā, kāda būtu mākslas fotogrāfijas loma laikmetīgā muzejā, būtu jāturpina saprast, kā fotogrāfija praksē un teorijā jau sen ir mainījusi pašu mākslu, kā arī jebkuru vēl tikai plānotu mākslas muzeju.