1927.gadā Dancigā/Gdaņskā
dzimušais Grass savā svaigajā literārajā esejā
par vācu leģendārākajiem literatūrzinātniekiem, lingvistiem un
folkloras vācējiem Jakobu un Vihelmu Grimmiem saskata vairākas līdzības
ar paša biogrāfiju. Brāļu nozīmīgākie darbi bijuši Vācu
mitoloģija un Vācu vārdnīca, taču "tautas" atmiņā
abi vairāk palikuši kā vācu "baiso pasaku" krājumu sastādītāji
un literārie redaktori. Pirmais vācu tautas pasaku krājums –
Bērnu un mājas pasakas – iznāca 1812.gadā, vēlāk tas daudzkārt
ticis papildināts un literāri uzlabots, līdz beidzot grāmatu vairums
lasītāju uztvēra kā pašu brāļu Grimmu sacerējumu.
Arī Gintera Grasa apjomīgajā
daiļradē, kuru 1999.gadā Nobela prēmijas komiteja, piešķirot Grasam
Nobela prēmiju literatūrā, novērtējusi vārdiem "Grasa rotaļīgās
un drūmās literārās līdzības izgaismo sen aizmirstus vēstures
tēlus", ir literāri izcili "atslēgas darbi" (kaut vai, piemēram,
1959.gadā sarakstītais ģeniālais romāns Skārda bundziņas/Die
Blechtrommel, kas turklāt tika adekvāti izcili ekranizēts un
saņēma Oskaru un Kannu kinofestivāla galveno balvu), taču visskaļāko
"popularitāti" Grass iemantoja ar 2006.gadā izdoto autobiogrāfisko
darbu Lobot sīpolu/Beim Häuten der Zwiebel, kurā godīgi atklāja
savas dzīves pretrunīgos faktus (jaunībā nākamais vācu nacionālais
lepnums dienēja Vaffen-SS un piedalījās 1945.gada kaujās pret krievu
karaspēku, gadu pavadīja amerikāņu gūstā…), taču rakstnieks
šo grāmatu neuzskatīja par literāri augstvērtīgu darbu: "tas
drīzāk bija labās gribas akts – es vēlējos šos dzīves faktus
no sevis "norakstīt nost"". Pasaulē grāmata sacēla milzu skandālu
– atsevišķi morālisti pat pieprasīja atņemt Grasam visus literāros
pagodinājumus, Nobela prēmiju ieskaitot, un salīdzināja Grasu ar
fašisma apoloģētiem – izcilajiem literātiem Knutu Hamsunu un Ezru
Paundu (bet ne ar vārdu neminēja, piemēram, angļu nācijas lepnumu
Bernardu Šovu, kurš arī bija sajūsmā par Hitlera rasu tīrības
idejām).