Rakstnieks dzimis 1926. gada 25. oktobrī Dobelē. Līdzās Gunāram Priedem un Paulam Putniņam ir viens no latviešu drāmas spilgtākajiem pārstāvjiem XX gadsimta 60.–80. gados. Debitējis literatūrā 50. gadu otrajā pusē, rakstnieks ieguva popularitāti ar lugu iestudējumiem 60. gadu beigās. Gulbis uzrakstījis kopumā četrpadsmit lugas, kuras visvairāk izrādītas Latvijas Nacionālajā teātrī. Harijs Gulbis ir arī četru romānu autors, kas viņam pašam bija ļoti nozīmīgi.
"Harijs Gulbis pieder latviešu dramatiķu XX gadsimta otrās puses audzei un ir viens no spilgtākajiem tās pārstāvjiem. (..) Gulbis uz skatuves uznāca kautri, un pagāja krietns laiks, līdz teātri, kritiķi un sabiedrība kopumā aptvēra, ka dramatiķu pulkā ienācis nopietns un vērīgs augstas raudzes lugu rakstnieks," izdevumā Latviešu drāma: 20.gadsimta otrā puse raksta teātra zinātnieks Viktors Hausmanis.
Kopš 1967. gada Gulbis bija Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. 2012. gadā viņš tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Gulbja slavenākais darbs ir luga Cīrulīši, par kuru viņš ieguvis arī Autortiesību bezgalības balvu. Luga vairākkārt iestudēta dažādos Latvijas teātros un pēc tās motīviem 1980. gadā tika uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (režisors Oļģerts Dunkers). Ietilpīgo mātes tēlu Zelmu spēlējušas izcilas sava laika aktrises – Velta Līne, Lidija Freimane, kurai Gulbis esot rakstījis šo lomu. Jaunākā, XXI gadsimta Zelmas versija pieder aktrisei Lāsmai Kugrēnai ar savu brīnišķīgo, ietilpīgo, akcentos pat novatorisko aktierdarbu. Zelma ir ne tikai mīļa mamma, bet arī cilvēks, kurš dzīves pēdējā posmā atļaujas uzdot jautājumu, bet kur tad šajā dzīves skrējienā ar mūžīgo tīkliņu rokās ir bijusi pati. Bezgala mīlot savus jau pieaugušos bērnus, – tomēr ko grib viņa pati? Viena pati?
Cīrulīši režisora Edmunda Freiberga iestudējumā arī šobrīd ir Latvijas Nacionālā teātra repertuārā, pierādot, ka Gulbja lugas ar mazām niansēm nebūt nav novecojušas. Pie Olivera iestudēšanas režisors atgriezies jau otrreiz. Valmierā Cīrulīšus iestudēja Pēteris Lūcis.
"Manas bažas, ka publika Oliveru nesapratīs, nepiepildījās. Vēl vairāk. Tāpat kā Cīrulīšus, to sāka iestudēt vienlaicīgi divos Latvijas teātros un vēlāk devās viesizrādēs uz Ameriku un Austrāliju," liecina dramaturga ieraksts dienasgrāmatā.
2016. gadā Harijam Gulbim apritēja 90 gadu jubileja. Apgāds Mansards šim notikumam par godu izdod viņa Rakstu 1. sējumu: septiņas lugas, kas aizsāk abus dramaturga pārstāvētos žanrus – drāmu un komēdiju. Harija Gulbja Rakstu sastādītāja, Latvijas Universitātes profesore Ieva Kalniņa ir pārliecināta, ka "nebūtu jāļaujas eiroremontam" un Gulbja lugas ir būtiskas sava laika fenomenu liecinieces. Dramaturgs pats savām lugām devis precīzākos apzīmējumus. Piemēram, lugu Alberts viņš nodēvējis par "komēdiju ar nopietnām un pat skumjām epizodēm".
Harija Gulbja rokrakstu iezīmē īpaši veidota ainu kompozīcija un kamerspēles principi, bieži tiek izmantoti arī prozas elementi, piemēram, vēstules. Ievērojamākās viņa drāmas ir lugas Viena ugunīga kļava (1967), jau minētie Cīrulīši (1975), Kamīnā klusu dzied vējš (1977), savukārt otru viņa dramaturģijas daļu veido sociālās komēdijas, kā Aijā žūžū, bērns kā lācis (1968) un Silta, jauka ausainīte (1973). H. Gulbis darbojies arī pēc neatkarības atgūšanas, kad Nacionālais teātris, kuram ilgus gadus bijusi uzticīga sadarbība ar dramaturgu, iestudē lugas Uz Liepsalām ejot (1996) un Vēverīši (1999).