Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Jānis Rokpelnis. Impulss bija mīlestība

Pieredze, rakstīšanas kaifs un varbūt arī sieva — tie ir dzejnieka Jāņa Rokpeļņa ieguvumi no divarpus gados uztapušā romāna Virtuālais Fausts, kuru nule laidis klajā apgāds Dienas grāmata. Izmēģinājis spēkus garākā žanrā, kurā noskaidrojis sev aizdomīgi līdzīgā galvenā varoņa attiecības ar dažādām atkarībām, mūsu labākais dzīvais liriķis tagad pieļauj iespēju rakstīt vēl kādu prozas darbu. Vispirms gan tomēr Rokpelnis grib uzrakstīt dzejas grāmatu savu iespēju robežās. Proti, tā, it kā tā būtu pēdējā.

Tā kā mazliet tevi pazīstu, man, neraugoties uz vairāku biogrāfijas detaļu atšķirību, romāna galvenā varoņa intonācija šķiet tik līdzīga tavai, ka gandrīz izbijos, izlasījis, ka šis varonis ir zaudējis Kristu un izvēlas dzeršanas atsākšanu kā pašnāvības veidu. Tu laikam esi no retajiem, kam izdevies atmest dzeršanu, nepaliekot īgnam vai nervozam. Kāpēc atmeti?

Tāpēc, ka nevarēju vairs padzert. Bija jāsprāgst nost.

Nobijies?

Nē taču. Profesionālam zilītim visgrūtāk ir atzīt, ka viņš ir alkoholiķis. Piemēram, Aivaram Eipuram tas izdevās. Mans bračka psihiatrs saka: tas izdodas tikai vienam no tūkstoša. Daudzi ir mēģinājuši atmest, bet neizdodas. Narkotikas nevar atmest.

Kāpēc tad tev izdevās?

To nevar izskaidrot. Ir neliels procents cilvēku, kuriem izdodas. Smēķēšanu arī atmetu.

Virtuālo Faustu uzskati par savu otro romānu?

Var teikt, ka par pirmo nedokumentālo. Modus par romānu nodēvēju ērtības pēc, tas bija tīri dokumentāls gabals. Iecerēts tas bija interesantāk, kā Rīgas Modeļu nama un Padomju Latvijas modes vēsture, galvenā varone bija kostīmu māksliniece Baiba Puzinas. Runāju ar citiem, domādams, ka ar Baibu vienmēr varēs aprunāties, viņai bija 55 gadi. Pēkšņi viņa nomira ar sirdstrieku. Līdz ar to tas gabals īsti pabeigts nav.

Tava galvenā varoņa pārdzīvojumi virtuālajā un reālajā vidē gan neizklausās no gaisa grābti.

Man ir apnikusi šī mode uz visādiem Jūdas evaņģēlijiem un Da Vinči kodiem, kur cilvēks nav pārdzīvojis, bet tikai salasījies un izštukojis. Es šajā gabalā tiecos pēc psiholoģiska patiesuma — visu personāžu, visās situācijās. Protams, tur ir daudz manas pieredzes iekšā.

Romāna iecere bija ambiciozāka, bet tā izrādījās nepareiza — mēģināju parādīt kaut ko līdzīgu Špenglera Rietumu norietam. Bet tas nav traktāts. Tā ir vācu tradīcija — rakstīt milzīgus romānus. Man tā nepatīk, man patīk angļu un amerikāņu tradīcija.

Iecere neizdevās dažādu iemeslu dēļ, bet rezultāts ir tāds, ka viss tiek vērots un pārējie cilvēki tiek uztverti caur galvenā varoņa skatu, prizmu. Piemēram, visa šī eksorcisma, dziedināšanas līnija, apsēstība ar sātanu — tā ir manis pārdzīvota, jā. Bet mani kaitina, ka cilvēki, kas mani pazīst, saka: vai, vai, tu tas esi.

Man arī likās, ka tas esi tu.

Vai atceries slejas, ko rakstīju Dienā? Tās rakstīju ļoti ekstravaganti, kā tīšu spēli — ka esmu ģeniālākais Visuma cilvēks un tā tālāk. Šis romāns ir taisīts it kā reālpsiholoģisks. Turklāt liriskā dzejā daudz ko nevaru dabūt iekšā. Tāpēc, piemēram, līdzdarbojos portālā odiseja, tur katru dienu pieci dažādi cilvēki atbild uz dažādiem jautājumiem. Lai gan portāla radītāji ir Visu Latvijai!, tur piedalās arī Putnis, Kaža, Streips, sociķu līderi — visdažādākie cilvēki no dažādām partijām. Man dalība šajā portālā ir iespēja izpausties tā, kā nevaru izpausties dzejā.

Ko tu dzejā nevari izpaust?

Savus uzskatus, tagadējās Rietumu civilizācijas uztveri, teiksim. Tāpēc šo īsromānu rakstīju divarpus gadus — lai atrastu jaunas, mākslinieciskas idejas. Tas nebija tik vienkārši. Piemēram, tā ideja, ka cilvēks zaudē ticību. Mana līdzība ar galveno varoni ir tāda, ka sākumā viņš ir bijis nekristietis un atceras to laiku. Bet viņam nav tradicionālā renegāta kompleksa, kas parasti ir cilvēkiem, kuri kaut ko atmet — teiksim, pāriet no vienas partijas otrā un briesmīgi sunī iepriekšējo. Viņam ir arī pietiekami rezervēta attieksme pret to stāvokli, kurā viņš atrodas. Viņam ir arī tīri psiholoģiska tieksme pēc galējām, absolūtām patiesībām, bet viņš vairs tās nevar dabūt.

Dīvainā kārtā impulss šīs grāmatas radīšanai bija mīlestība. Jo arī iepazīšanās saitā es pats ielogojos.

Kāpēc?

Ļoti nopietnos nolūkos: lai atrastu sievu. Tad es kaut kur tiešām, kā tas ir romānā aprakstīts, samīlējos dažās foķenēs. Drīzāk acīs. Visa tā storija arī ir patiesa. Tas man deva to lirisko impulsu, nevis kaut kas izštukots. Virtuālais Fausts bija pagaidu nosaukums, jo te jau nav kaut kāds Fausts. Redzi, man nepatīk postmodernie piegājieni, par tiem es tur tekstā ironizēju.

Turpmāk vairīšos slēgt līgumus. Man ir ļoti grūti kaut kādos termiņos strādāt.

Kā tevi ietekmē līgums?

No vienas puses, pozitīvi, jo tas darbs bija jāpabeidz. Bet, no otras puses, tā kā pēc dabas esmu lakonists un miniatūrists, man ir grūti rakstīt lielus gabalus. Man nav īsti pieredzes tādu rakstīšanā. Kaut gan Bels, kad viņam jautāju, vai viņš raksta pa lapai dienā, atbildēja: "Nē, pa puslapai." Arī kaut kādi finanšu apstākļi ir vajadzīgi, iztikas minimums.

Vai tad tev nav?

Patlaban ir, pateicoties dažādām Kultūrkapitāla stipendijām, pensijai un tā tālāk. Tāpēc tagad sapņoju un gribu uzrakstīt dzejoļu grāmatu. Kurš manos gados, pēc sešdesmit, vispār ir uzrakstījis kaut ko jēdzīgu? Konkurētspējīgu ar labiem dzejniekiem, jauniem dzejniekiem?

Cik tādu konkurentu redzi?

Tagad spēcīgākā ir paaudze no 40 līdz 50 gadiem. Tur ir Raups un Langa, kurus uzskatu par mūsu spēcīgākajiem dzejniekiem patlaban. Zandere, Brūveris, Godiņš, Aizpuriete... Pēc tam tur nāk Gaile, Vērdiņš... Ingmāra Balode... Pietiekami daudzi. Nē, nevis daudzi, bet pa vienam desmit gadu garumā, kā Salējs... Akmentiņš tur kaut kur pievienosies — viņš raksta tik sen, bet gadiņi viņam vienalga ir ļoti nelieli joprojām.

Protams, dzejnieki mainās. Vienam iznāk labāka grāmata, otram sliktāka. Man liekas, pēdējo gadu spēcīgākā grāmata bija Langas Antenu burtnīca.

Bet Žebera Šnabji/Blaknes?

Žebers ir specifisks. Langa ir varbūt spēcīgāka dzejniece, bet Žebers savdabīgāks. Tik savdabīgs kā Žebers nav neviens. Recenzijā par viņa pirmo grāmatu rakstīju, ka viņš ir pirmais un vienīgais latviešu strādniecības dzejnieks.

Jā, dīvainā kārtā viņi visi tā sapulcējas pie piecdesmit gadiem vai sasniedz to vecumu... Tur var izvēlēties ļoti dažādus spēcīgus dzejniekus. Bet mana paaudze visi ir apmiruši, apklusuši vai pārraksta savu slimību vēsturi.

Šajā sakarā parādās laba redaktora nozīme. Visi pēdējie Dzejas dienu laureāti ir manis rediģēti.

Vai pats sevi arī vari rediģēt?

Absolūti nemaz. Nevaru atšķirt savus labos dzejoļus no sliktajiem. Šis ir tas gadījums, kad kurpniekam nav kurpju. Tāpēc šo romānu nodevu ļoti piekasīgai redaktorei. Izlasījusi pirmo variantu, viņa teica, ka tur sanāks tikai neinteresants garstāsts. Tad atradu jaunas idejas.

Ko tev nozīmē "gribu uzrakstīt dzejoļu grāmatu"?

Zināms skaits dzejoļu man jau ir uzrakstīts. Jau otro reizi vadīdams dzejas meistardarbnīcu literārajā akadēmijā, esmu pārliecinājies, ka neeksistē vienota recepte dzejoļu rakstīšanai.

Vieni saka: jāraksta tad, kad ir iedvesma, kad nevari nerakstīt — un tad tu, protams, uzraksti vienu dzejoli trīsdesmit gadu laikā. Man ir cits piegājiens, jo visu mūžu esmu strādājis. Kad gāju saņemt pensiju, mans darba stāžs bija 32,5 gadi. Tad dzejoļus varēju rakstīt tikai atvaļinājumā. Tā esmu pieradis — rakstīt nonstopā kādu mēnesi. Rakstīt daudz, pabeigtus vai nepabeigtus, bet katru dienu. Tagad man ir daudz sīku darbu. Kad tikšu no tiem vaļā, domāju pabraukāt. Man patīk lauki, Piebalga. Varbūt noīrēšu kaut ko un padzīvošu, lai mainītu vidi un uzrakstītu vismaz dažus dzejoļus mēnesī — lai pastrādātu uz pilnu klapi. Jo cilvēku, kurš raksta pēc sešdesmit gadiem, var piepeši ķert insults vai infarkts, un tad neko vairs nevar uzrakstīt. Tāpēc gribu uzrakstīt pieklājīgu dzejoļu grāmatu, ne jau kaut kādus dzejolīšus.

Varbūt tā būs mana pēdējā grāmata (dod, Dievs, ka uzrakstu vēl kaut ko). Gribu uzrakstīt maksimāli savu iespēju robežās. Pēc tam došu kādam niknam, ļaunam, nenovīdīgam recenzentam, kurš atlasīs dzejoļus. Protams, ir svarīgi, lai redaktoram būtu pieņemama mana poētika, bet viņš nedrīkst glaimot. Cik būs, tik būs.

Kādu pieredzi tev deva romāna rakstīšana?

Iemācījos rakstīt lielus gabalus. Otrkārt, sajutu zināmu kaifu rakstīt. Jocīgi, bet varbūt pēc kāda laika uzrakstīšu vēl kādu romānu.

Ko tev nozīmē romāns?

Ahmatova teica, ka poēmas žanru vajag izdomāt katrreiz no jauna, nevar atkārtot. Tiem, kas ir mēģinājuši atkārtot, nekas nav iznācis. Senāk, XVIII—XIX gadsimta sākumā, tāpat runāja par romānu — ka katrs romāns ir atsevišķs žanrs. Tagad, kad ražo desmitiem tūkstošus romānu, visi nu "zina", kas ir romāns...

Rakstīju to tradicionālā piegājienā, kā pseidodienasgrāmatu. Starp citu, ne pseido, jo savācis tur esmu visu ko. Tā kā tā ir fikcija, piedēvēju sev... ne sev, bet galvenajam varonim visdažādākās epizodes, kuras man bija vajadzīgas, un citas atkal likvidēju.

Kaut ko arī izdomāji?

Jā, protams, bet centos izdomāt pēc iespējas mazāk. Izdomātas ir dažādas attiecības, arī varoņi. Protams, tur ir prototipi.

Un valoda, vai to arī izdomāji?

Dažādu paaudžu slengu devu pārbaudīt tiem dažādu paaudžu cilvēkiem, kuriem uzticos. Arī to, vai attiecības izklausās ticamas. Cilvēki jūt, kur ir falšums. Redzi, psiholoģiskā ticamība ir ļoti mistiska lieta. Kā tu vari pārbaudīt, vai tā notiek? Tā ir sena literatūrzinātnes problēma. Kad cilvēki lasa romānus par karu, bet paši karu nav piedzīvojuši, viņi jūt, vai autors melo, vai viņš ir karojis. Kāpēc viņi to jūt?

Kā var panākt ticamību, rakstot par sātana izdzīšanu?

Slavenā romāna Eksorcists autors apgalvo, ka viņam neesot tādas pieredzes, lai gan man, kad pirmo reizi to lasīju un pašam nebija tādas pieredzes, tas likās ļoti pārliecinoši. Bet mana romāna varonis visu, ko saka, ir pieredzējis. Nīče teicis, ka visu to, kas nav rakstīts ar sirds asinīm, nav vērts lasīt. Pirmo reizi lasot labos Umberto Eko romānus, piemēram, Rozes vārdu, tie mani ļoti suģestē, bet, otrreiz lasot, jūtu, ka tā ir augstas klases, bet tomēr izklaide.

Viss, ko te stāstu, ir labie nodomi. Bet, kā teikusi Ahmatova un atkārtojis Brodskis, galvenais ir ieceres lielums, tad kaut kas iznāk.

Kas bija tava lielā iecere?

Man bija iecerēts parādīt mūsdienu Rietumu sabiedrību, arī intelektuālo, visas šķiras un slāņus. Bet tas ir par grūtu. Esmu miniatūrists, nevis lielu romānu rakstītājs. Sudrabkalns arī sūdzējās, ka viņš ir miniatūrists. Man viņš savā ziņā ir tuvs. Viņš rakstīja miniatūras — Viena bezdelīga lido —, un ar to pilnīgi pietika. Kur tu biji tai naktī, kad es tevi saucu? — vienkārša frāze, bet ļoti spēcīga, visa miniatūra uz to ir būvēta.

Uzrakstīju, ko varēju, un bez pieredzes izdomātā romānā. Man bija jākonstruē sižets no dažādiem blokiem. Teiksim, galvenā varoņa pieredze. Būdams saitā, runāju ar simtiem dažādu cilvēku, lai atrastu līgavu.

Teici, ka iemīlējies acīs. Vai vairākās?

Nē, vienās. Kā tas aprakstīts romānā, apmēram tā arī bija. Izdomāju viņai interesantāku profesiju.

Mans varonis ironiski izturas pret iedomīgo Rietumu civilizāciju, kura plātās, kā Blērs, teikdams, ka "mēs pievarēsim islāmu ar savām Rietumu vērtībām". Kādas vērtības, ja tās nav morālas? Islāms balstās uz morāli. Bieži vien morāle un reliģija nav saistītas. Sātanu pielūdz tāpēc, ka viņš ir stiprs, nevis tāpēc, ka labs. Manam varonim ir bijušas personiskas attiecības ar sātanu.

Redzi, romānā gribēju parādīt arī to, ko parasti noklusē un par ko neviens nezin kāpēc neuztraucas: spēļu biznesu, mazgadeņu maucību... Daudzas profesionālās prostitūtas ir mazgadenes, viņas darbojas Vecrīgā, kur ir novērošanas iekārtas, un policija visu redz, bet nevienu tas neuztrauc, arī baptistu mācītāja vadīto bērnu ministriju ne.

Kā tu zini, ka viņas tur darbojas?

Esmu visu pārbaudījis. Dežūrējis, iztaujājis. Es arī esmu bijis avīžnieks. Ir tā saucamā pētnieciskā žurnālistika, ko praktizē visai maz. Strādādams Neatkarīgajā Cīņā un Labrītā, ar to nodarbojos. Arī Rīgas iedzimtos rakstot, iztaujājot cilvēkus. Pieradu pētīt faktus, dzīvi, iegūt garšu pēc fakta. Modus arī ir dokumentāls darbs. Tā man iestrādājās garša pret reālām lietām. Man patīk fakts. Viena no manām mīļākajām rakstniecēm ir Inga Ābele. Daudzām viņas lugām ir biogrāfisks pamats.

Bet varbūt man vienkārši pietrūkst fantāzijas. Dzejā it kā ne, tur man ir asociatīva domāšana. Bet dzejā man ir tāds stils, kurā nevaru spēlēties ar valodu, ar faktiem, ar grotesku un tā tālāk. Manā tagadējā lirikā tas neiet krastā. Tāpēc man gribējās lielāku gabalu, kurā es varētu spēlēties ar dažādiem stiliem. Man drausmīgi patīk žargons, dažādi jaunvārdi, sarunvaloda. Tāpēc lasu komentārus portālos.

Tur jau biežāk nekā valodas pērles var ieraudzīt valodu izdrupušiem zobiem.

Pareizi. Starp citu, gribēju parādīt arī to. Procesi valodā mani ļoti interesē. Bet tas nav materiāls dzejai. Tāpat kā materiāls dzejai nav prostitūcija, prieka mājas, hosteļi, sekstūrisms. Man bija svarīgi parādīt arī to.

Kāpēc?

Tāpēc, ka, lasot citu autoru darbus, redzēju, ka cilvēkiem nav priekšstata par to, kā strādā, piemēram, spēļu zāles, kā notiek sekstūrisms.

Kā tu zini, kā strādā spēļu zāles?

Mana tuva draudzene tur strādāja. Gāju tur ļoti bieži, dežūrēju.

Pats arī spēlēji?

Nē. Kā kristietis nevaru spēlēt. Priekš kam man vajag atkarību? Zinu, kas ir atkarība.

Tā ir no sātana?

Nav svarīgi, vai tā ir no sātana — ir lietas, kuras ir aizliegtas. Visādas loterijas, un tamlīdzīgi. Tas ir tāpat kā zīlēt nākotni.

Internets arī ir atkarība?

Protams, lai gan tā ir arī spēle, kurā dažādi seksuāli maniaki var realizēt tās idejas, kuras nevēlas vai baidās īstenot dzīvē. Dīvainā kārtā es no internetatkarības tiku vaļā. Tā ir palikusi tikai tiktāl, ka katru rītu pārskatu visus latviešu saitus, Krievijas saitus, labāko Ukrainas saitu un čečenu saitu kavkazcentr, kurš parāda radikālo, ārkārtīgi neiecietīgo islāmu.

Vai Rietumu kultūra iet uz galu?

Man ir sajūta, ka iet. Bet Mārtiņš Luters bija simtprocentīgi pārliecināts, ka pasaules gals ir pienācis viņa laikā.

Vai psiholoģiski ticama ir tava varoņa atteikšanās no kristietības?

Zini, tā notiek. Skaidrojumi ir dažādi. Es piederu pie kalvinistiem, kuri uzskata, ka ticībā nav ne mazāko cilvēka nopelnu — jo cilvēka griba taču nav stiprāka par Dieva visvareno gribu. Tātad tu nevari arī pats atkratīties no ticības, gribi vai negribi.

Vārdu sakot, daļa cilvēku atkrīt, zaudē ticību. Ir viedoklis, ka tie īsti ticīgi nav bijuši. Cilvēks spēj sevi apmānīt. Viņš var sekot arī ideoloģijai, teiksim, komunistiskajai, tai ticēt, un pēkšņi viņam atveras acis, ka tā ir galīgs idiotisms. Visi saka: ā, pārmetis kažoku konjunktūras dēļ! Nē, ļoti daudzi cilvēki maina pārliecību neitrālā situācijā.

Komunisma ideja jau nav obligāti jāidentificē ar Krievijas praksi.

Nē, bet tā tiek identificēta ar paradīzi zemes virsū. Te atgriežamies pie jautājuma par Rietumu kultūru. Kristiešiem nekad nav bijis zelta laikmets, arī tad ne, kad Kristus dzīvoja (musulmaņiem zelta laikmets bija tad, kad dzīvoja Muhammeds, kuram tika nodiktēts Korāns, kurš izveidoja valsti, piedalījās kaujās). Kristus teica: "Mana valstība nav no šīs pasaules." Viņu gaidīja kā mesiju, atbrīvotāju un karavīru. Tāpēc jau jūdu tauta no viņa novērsās, ka viņš negrasījās to atbrīvot politiski.

Tāpēc arī kristieši var būt dažādu politisku uzskatu piekritēji. Un nedrīkst politizēt kristietību, tas ir bīstami.

Kas tev bija grūtāk — romānu iesākt vai pabeigt?

Pabeigt. Iesākumā galvenais ir dabūt intonāciju. Visās lietās. Piepeši dabūju intonāciju, un tad aizgāja. Izveidojās galvenā varoņa tēls, kura sākumā nebija. Viņa dzīves ceļš parāda, kas varētu notikt ar mani, ja es zaudētu Kristu. Zaudēdams Kristu, viņš zaudē visu, arī mīlestību. Kas viņam paliek? Viņš nevar vienkārši eksistēt, vienkārši dzīvot, dzert un salaist ar maukām. Viņa dzīve kļūst bezjēdzīga, tāpēc viņš izdara lēno pašnāvību nodzeroties. Cilvēki, kuri gadiem ilgi ir nedzēruši, atsākdami dzert, nonāk tik drausmīgā depresijā un vainas apziņā, ka nodzeras ļoti ātri.

Starp citu, mans varonis zaudē pat sātanu. Tā ir oriģināla ideja.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Jānis Rokpelnis

- Dzimis 1945.gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē.

- Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitētē (1963—1969), beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti (1981).

- Strādājis Latvijas Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, laikrakstos Literatūra un Māksla, Labrīt, žurnālā Karogs. Lasījis lekcijas Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Rediģējis daudzu autoru dzejas un prozas grāmatas.

- Dzejoļu grāmatas: Zvaigzne, putna ēna un citi (1975); Rīgas iedzimtais (1981); Vilciens no pilsētas R. (1986); Līme (1991); Lirika (1999); Vārti (2004).

- Eseju krājumi: Rīgas iedzimtie (1997);…jeb Dievs nav mazais bērns (2003).

- Biogrāfisks romāns Modus (2000).

- Rakstījis scenārijus leļļu filmām. Atdzejojis krievu dzeju.

- 2000.gadā saņēmis Baltijas asamblejas balvu literatūrā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja