Pīters Bērs: Varbūt jāglabā zelta ieraksti atklātā kosmosā?

septembrī, kā arī rādīs programmu „DARK LENSES”.  **Zanda Jankovska: Kādēļ savā daiļradē par savu izteiksmes valodu esat izvēlējies video valodu, nevis tradicionālos medijus kā glezniecību, grafiku, tēlniecību?**Pīters Bērs: Studiju laikā man bija pieejama vienreizēja datortehnika, tādēļ sāku eksperimentēt, veidojot animāciju. Toreiz tas šķita labs veids, kā piešķirt saviem gleznojumiem vairāk apstrādes un satura līmeņu. Apgūstot video veidošanas instrumentus, sāku pievienot aizvien jaunus slāņus, apstrādājot savas **animācijas ** un rīkojot pasākumus, kas **apvienoja dažādus eksperimentus ar video mākslas iespējām**.**Z.J.: Kas jūsu darbos spēlē lielāko lomu - formālais vai vēstījuma aspekts? **P.B.: Cenšos nepieķerties formālajam aspektam, kas rodas digitālajā žanrā. Vai to var saukt par stilu? Datorinstrumenti tiek pilnveidoti un laboti tik strauji, un pēc gada kāds no digitālā darba stiliem jau ir novecojis, tāpēc izcilākajos mākslas darbos atrasts formas un satura līdzsvars. Sev vienmēr uzdodu āķīgus jautājumus par visumu un iepinu šos jautājumus savos darbos. Ceru, ka manis paustais vēstījums pilnībā saplūst ar veidu, kādā es to paužu, pat, ja nākamgad tas vairs nebūs modē. **Z.J.: Kādi ir jūsu iecienītākie žanri?**P.B.: Man ļoti patīk animācija. Patīk tas, kā cilvēka radīts pārspīlējums spēj padarīt realitāti elastīgu.**Z.J.: Cik nozīmīga video darbos ir audio un video sintēze? Vai tās katra spētu pastāvēt suverēni?**P.B.: Šis jautājums man atsauc atmiņā filmu **Koyaanisqatsi **. Tās mūzikas un kinematogrāfijas tematiskais loks ir tik labi savienots, ka pusotru stundu garā, bezsižeta video laikā esmu tam pilnībā pienaglots. Ja nav šīs labās sintēzes, man kā skatītājam ir grūti iedziļināties mākslinieka rīcībā. **Z.J.: Video mākslu tāpat kā kino ietekmē tehnoloģiskie sasniegumi, cik daudz jūsu radītie mākslas darbi ir atkarīgi no tehnoloģijas?**P.B.: Tehnoloģiju pasaulē jūtos pilnīgi pazudis. Tehnikas neesamību uztveru tikai kā metaforu kaut kam, kas atrodas ierīces iekšienē. Trīs mēnešu CARTUNE XPREZ turnejas laikā pa Eiropu es strādāju ar zīmējumiem, kurā nav nekā vairāk par melnu tinti uz papīra, bet pat tam man ir ļoti laba uzpildāmā pildspalva, kam līdzi nāk tinte un ļoti parocīgs futrālis papīram. Lieliski izgudrojumi pieejami mākslinieku veikaliņā netālu no manas mājas. No cilvēka untumiem nav glābiņa.  **Z.J.: Vai jums ir kādas autoritātes mākslā vai pavērsiena punkti biogrāfijā, kas ietekmējuši jūsu mākslu?**P.B.: Kino/Video mākslinieki: Michael Bell-Smith, Blu, Bruce Bickford, Philippe Blanchard, Martha Colburn, Crystalbeard, Dearrraindrop, Christopher Doulgeris, Barry Doupe, James Duesing, Eric Dyer, E*Rock, Shayne Ehman, Sabine Gruffat, Lief Hall, Gretchen Hogue, Hooliganship, Cassandra C Jones, Emanuele Kabu, Timo Katz, Jeff Kricshun, Amy Lockhart, Corey Lunn, Josh Mannis, Evan Meaney, Luke Meeken, Shana Moulton, Mumbleboy, Adrian Freeman, Takeshi Murata, Andrew Negrey, Luke Painter, Paper Rad, Drew Pavelchak, Ara Peterson, Nicolas Pittman, Joanna Priestley, Russian Tsarcasm, TM Sisters, Seth Scriver, Francine Spiegel, James Sumner, Ola Vasiljeva, Chel White.Izpildītāji: The Blow, Dan Deacon, Deelay Ceelay, Dites Donc, Narwhalz, Nollifur, Gay Deceivers, E*Rock, Explode Into Colors, Friend of the Family, Heartland Hardland, Hooliganship, Lucky Dragons, Mega*Church, The New Jedi Order, Pash(ly), Shams, Slow Dance Recyttal, Universe Video Hippos, YACHT.**Z.J.: Ar kādiem māksliniekiem jūs līdz šim esat sadarbojies?**P.B.: Mans galvenais līdzstrādnieks ir Kristofers Dūleris (Christopher Doulgeris). Mēs visu darām kā Huligānu brālība (Hooliganship) – grupa, ko izveidojām pirms desmit gadiem. Agrākos projektos esam sadarbojušies arī ar Kasandru Džonsu (Cassandra C Jones), Annu Vēberi (Anna Weber), Eniju Larsenu (Annie Larsen) un Palomu Medainu (Paloma Medina). **Z.J.: Kas ir tas, kas jums liek projektus realizēt komandā, nevis - individuāli?**P.B.: Man patīk, ka sadarbība liek meklēt kompromisus (biežāk, nekā to nedarīt), kas savukārt padara galaproduktu daudzslāņaināku. Vienmēr bijis tā, ka, sākot darbu, manas ieceres atšķiras no manu līdzstrādnieku idejām. Kopīga tiekšanās pēc tā konkrētā žesta, kas mūsos visu atšķetina, uzreiz atver manu vientuļo pasauli. **Z.J.: Jūs strādājat arī par kuratoru. Kādi ir jūsu atlases kritēriji, izvēloties kādu video darbu? **P.B.: Ir dažas lietas, kas pēc maniem novērojumiem parādās visā, ko CARTUNE XPREZ līdz šim ir prezentējis: darbu veidojuši mākslinieki, nevis uzņēmums; darbā nav jaušams komerciāls stils, bet gan ekonomiskāki izteiksmes līdzekļi; darbs rada vairāk jautājumu nekā atbilžu; darbs vienlīdz labi izskatās uz TV ekrāna tumšā pagrabā un uz lielā kino ekrāna. **Z.J.: Katrs mākslinieks, kurš rada mākslas darbu, ir pārliecināts par tā ilgtspēju, taču kāds, jūsuprāt, būs video mākslas mūža ilgums? Vai tā pastāvēs tikai 20. un 21.gadsimta robežās vai arī tai lemts saglabāties ilgtermiņā?**P.B.: Nedomāju, ka pamatmateriāls, ar ko strādāju, noturēsies līdz nākamajam gadsimtam. DVD diski, kuros pirms pieciem gadiem ierakstīju savas multfilmas, jau tagad nedarbojas. Domāju, ka IR daudz mākslinieku, kas uzdod būtiskus jautājumus un uzņem par to video. Šī universālā patiesība man ir tikpat būtiska diskā kā uz papīra. Es tikai ceru, ka mēs izdomāsim, kā paglābt diskus no sakušanas vienā lielā atkritumu kaudzē. Varbūt jāglabā zelta ieraksti atklātā kosmosā?