No pirmā, otrā un arī desmitā acu uzmetiena nekā satriecoši īpaša gan te nav. Nedaudz īpatni, protams, ka pirmais, ko cilvēks ierauga Dogonu zemē, ir sīpolu lauki. Tieši tā – sīpoli ir dogonu lauksaimniecības un vispār visas ekonomikas pamats, apliecinot, cik daudz vienai tautai var izdarīt kāds konkrēts cilvēks no ārienes. Franču antropologs Marsels Griolē bija tas, kurš ierosināja dogoniem uzbūvēt dambi netālu no Sangas ciema, un viņš arī bija tas, kurš pameta domu audzēt sīpolus.
Tagad dogonu sīpolus pārdod ne tikai galvaspilsētā Bamako, bet pat Kotdivuārā. Mopti ostā līdz ar Taudenni sāli Dogonu zemē izaudzētie sīpoli ir viena no masveidīgākajām precēm. Kaudzēm vien te guļ sīpolu produkti – gan izžāvētas sasmalcinātu sīpolu pastas bumbas, gan paši sīpoli visdažādākajās krāsās, lielumos, iepakojumos un daudzumos.
Telemi, dogoni, peuli un bozo...
Arī dogonu ciematiņi ir neparasti. Mājas dogoni būvē no akmeņiem, bet klētiņas ar salmu jumtiem – no banko. Vīriešiem ir savas klētiņas, sievietēm – savas. Gan vienas, gan otras izskatās apmēram vienādas – tādi māla stropiņi ar spicu jumtiņu. Tomēr lielā atšķirība ir tā, ka vīriešu klētiņā tiek glabāta prosa un citi graudi, tāpēc tā ir daudz labāk aizsargāta pret grauzējiem, savukārt sieviešu klētiņā tiek glabātas drēbes, dārglietas, nauda, reizēm arī pārtika.
Konkrētā vietā sieviešu klētiņu skaits norāda uz guinna – lielajā ģimenē – dzīvojošo sieviešu skaitu, bet vīriešu klētiņu – uz to, cik turīga un liela ir konkrētā guinna.
Tad vēl ir arī tógu nà – varbūt padomjlaiku sabiedriskajām tualetēm nedaudz līdzīgas ēciņas, kuru jumts ir salikts no astoņiem salmu kūļiem. Tās paredzētas vīriešiem, kur atpūsties dienas karstajā daļā, apspriesties, pieņemt lēmumus. Ar īpašu nodomu tās būvētas tā, lai nebūtu iespējams piecelties kājās – strīdu karstumā labāk iztikt bez šādas iespējas.
Arī sievietēm ir savi klubiņi: maisons des femmes jeb mēnešreižu mājiņas, kā viegli saprast, ir paredzētas sievietēm menstruāciju laikā – tās atrodas ārpus ciematiem un tās būvējušas pašas sievietes, kurām laikā, kad viņas ir "netīras", piecas dienas jāpavada ārpus savām mājām.
Savukārt klinšu kraujas augšā sabūvētās kapiņmājiņas, kā izrādās, nemaz nav dogonu darinājums. Dažādās hronikās dogoni ir pieminēti jau vismaz kopš XII gadsimta, masveidā viņi šeit parādījās samērā nesen – pirms gadiem piecsimt vai varbūt sešsimt. Dioni un Domno bija pirmie, un šīs ģimenes te mīt joprojām. Taču pirms dogoniem šeit ir dzīvojuši telemi, un neviens nezina, kas un kādi viņi īsti bija. Tieši telemi sabūvēja mājeles stāvajās kraujās, tieši telemi sāka apbedīt savus mirušos alās virs mājelēm. Ļoti iespējams, viņi bija pigmeji, turklāt, kā stāsta, ar maģiskām spējām, kas nesalīdzināmi pārākas par augumā raženo dogonu varēšanu.
Telemi spējuši lidot, telemi spējuši pat pārvērsties par milžiem – par to dogoni ir svēti pārliecināti. Taču kādā mistiskā veidā tieši telemi ar visiem neikdienišķajiem talantiem bija spiesti aiziet, un viņu vietu varēja ieņemt dogoni. Vai dogoni telemus izspieda, vai arī tie pamazām izzuda mežā, kas deva viņu medniekvācējiem iztiku, – kas to lai zina. Tiesa, arī pēc telemu aiziešanas dogoniem palika ienaidnieki – peulu nomadi, kuriem dogoni arī tagad nepatīk pagānu reliģijas dēļ. Taču dogoniem ir arī savi radinieki – laivu būvētāji no bozo tautiņas: kāda leģenda vēsta, ka milzīga sausuma laikā bozo ģimenes galva barojis izbadējušos dogonu ģimeni, nogriežot gaļas gabalus no sava ķermeņa.
Laipni lūgti Dogonu zemē
Lai paklejotu pa Dogonu zemi, nekādi pavadoņi nav vajadzīgi – no tehniskā līmeņa raugoties, viss te ir samērā tuvu un vienkārši aizsniedzams. No Mopti līdz Bandiagarai ir tikai nieka septiņdesmit pieci kilometri, turklāt pa visnotaļ ciešamu ceļu – ar auto stunda, divas, ne vairāk. Savukārt pati Bandiagara ir putekļaina, īstenībā pilnīgi nekāda pilsētiņa, kur nav pat desmit tūkstoši iedzīvotāju, bet visi dogonu ciemati no tās ir ja ne gluži ar roku aizsniedzami, tad neko tālu arī nav.
Trīs lielākās apdzīvotās vietas ir Bandiagara, Sanga un Bankasa, taču vispār te ir ciemats pie ciemata – visi it kā vienādi, bet katrs citāds, viens pat ar svētajiem krokodiliem, par kuru apskati vietējie pieprasa pilnīgi nešķīstu naudu. Ciematos ielu kā tādu nav, ir tikai taciņas no vienas mājas uz otru. Starp vīriešu un sieviešu mājām blandās nedaudz dīvaini vietējie mājlopi: brīžam tie vairāk izskatās pēc kazām, brīžam – pēc aitām. Laiku pa laikam satieku kādu pavisam plikiņu, vairs nebūt ne mazu, melnu zēnu, tikai pēcāk uzzinu, ka tas nav tāpat vien.
Pilnīgi