Simtgades ceļojumam, protams, ir jābūt īpašam. Tam jāsākas ar nopietnu iemeslu un jābeidzas ar smaidu, kurš nenorims vēl vismaz simtgadi. Kaut kā tā nodomāju un ķēros klāt organizēšanai.
Ar limuzīnu īstajā krāsā
Stāsts patiesībā sākās ar to, ka šogad mantoju žiguli. Turklāt – Jāņu nakts krāsā. Piedāvājumi to nopirkt bijuši jau vairāki, taču man uzreiz bija skaidrs – nepārdošu. Vispirms jau tāpēc, ka atceros, kā pati tajā braucu pirmo reizi, platām acīm skatoties, kā garām slīd pasaule. Tolaik tas likās ļoti liels auto (jo nomainīja veco zapiņu) un vispār atstāja iespaidu. Bet ne tikai. Negribu no tā atvadīties, jo tajā nudien ir viss, kas vajadzīgs, – tas ir auto, pēc kura nepārspīlējot rindā tika stāvēts pusi dzīves, tas ir lolots un mīlēts, nes sevī veselu dvēseli un nekad nevienā ģimenē nav bijis tikai kārtējā lieta. Turklāt mūsdienu elektronikas pārbagātajā laikmetā skats pie vadības paneļa četrām pogām (no kurām viena ir vecais labais cigarešu aizdedzināmais!) patīkami atpūšas, "pečka' silda daudz straujāk un labāk nekā jebkura smalkā klimata kontrole, bet cimdu nodalījumā, kas citos auto necienīgi tiek saukts par bardačoku, pat gaismiņa iebūvēta.
Vārdu sakot – uzreiz ir skaidrs, ka tāds auto nedrīkst stāvēt nelietots, un, iespējams, tieši simtgades kulminācijas mēnesis ir īstais laiks, lai ar to izbrauktu plašajā pasaulē.
Bet uz kurieni? Ceļojam mēs dažādu iemeslu dēļ – lai gūtu jaunus iespaidus, lai aizmirstu ikdienu, lai iepazītu citādo un līdz tam svešo, lai paraudzītos uz to pašu no citas puses, tā kārtīgāk saprastu sevi vai sev īpašos cilvēkus. Taču ko tad, ja vienkārši gribas priecīgu braucienu – varbūt vispriecīgāko, kāds vien iespējams? Savulaik – tālajā 1992. gadā – nudien pieņemami uz to atbildēja filmas Ceļojums uz Tukumu veidotāji. Par ko ir filma? Par ceļojumu uz Tukumu, protams! Visi sasēžas auto un brauc. Tagad, domājot par tādu īpašo braucienu, nonācu pie secinājuma – jāņem labs piemērs un jāmēģina to ne nu gluži atkārtot, bet taisīt pa savam.
Svarīgi ir tikai daži pamatelementi, un tie jau ir skaidri – žigulis, radio, termoss un draugi. Viss pārējais ir improvizācija.
Nekuriene nav tālu
Izraudzītais virziens krīt par labu Kurzemes jūras malai. Kāpēc? Nu, kā gan simtgadē bez jūras! Kā zināms, jūra latvietim glābj pilnīgi visu. Skaista diena? Aizejam līdz jūrai. Negants vējš? Braucam skatīties viļņus. Kolēģi vieni vienīgi neradījumi un āpši? Jātiek līdz jūrai nervus nomierināt. Nevar izveidot valdību? Var taču aizbraukt pie jūras un satuvināties. Un galu galā – jebkuru jebkurā brīdī var "aizsūtīt staigāt gar jūru", neviens neapvainosies (jo jūra taču!), bet visi sapratīs, kas ar to domāts
Diena sākas lietaini, un pirmajā brīdī šķiet – nē, nebūs, kā iecerēts, no žiguļa tomēr nāksies atteikties. Taču pēc dažām mūsdienu autobraucējam ne tik pierastām manipulācijām izrādās – viss kārtībā, vajadzēja tikai zināt. Pieci litri ceptu siermaižu klēpī, termosā melni karsta dzira, un varam pamest draudzīgās Rīgas ielas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!