Visas ziemeļu filmas uzņēmusi viena režisore – 1923. gadā dzimusī Ada Armīda Neretniece, kurai plašums un apvāršņa alkas ierakstītas jau gēnos. Viņa, latviešu kino visražīgākā režisore, ir dzimusi Krievijas latviete. Viņas tēvs bijis latviešu sarkanais komisārs, kas ideju vārdā centies mainīt pasaules vēsturi, algā nopelnot vien dzīves gadu pēdējo skaitli – 1937. Viņa, represēta tautas ienaidnieka meita, tomēr tika gan līdz mācībām pie kinoleģendas un neapstrīdamās autoritātes Sergeja Eizenšteina, togad kļūstot par vienīgo sievieti viņa kursā un vienīgo latvieti vispār, kas pie viņa jelkad būtu studējusi, gan pēc nosūtījuma nokļuva senču dzimtenē – Latvijas PSR.
Rīgas kinostudijā viņa ir uzņēmusi astoņpadsmit pilnmetrāžas spēlfilmu – vērienīgus, žanriski daudzveidīgus darbus spēcīgā ekrāna valodā, taču tā arī palikusi līdz galam nenovērtēta un neiemīlēta. Viņa nebija pārāk glīta un sabiedriska, slikti runāja latviski, mīlēja iedzert un daudz strādāja, it visā paliekot nedaudz strupa un savrupa. Latviešiem viņa bija aizdomīga ar savu Krievijas pagātni un neizprotama ar savas pieredzes spēku, bet tieši tas vairākas filmēšanas grupas aizveda uz Jakutiju – Krievijas lielāko un tālāko novadu.
Daktera kļūda un lācēns
Pie Ziemeļu Ledus okeāna esošā Tiksi osta un pilsētiņa parādās Adas Neretnieces pirmajā ziemeļu filmā Hipokrata zvērests, kas uz ekrāna iznāk 1965. gadā. Var tikai minēt, kuram no scenārija veidotājiem sagribējies braukt tieši tik tālu, cik vien slēgtajā PSRS bija iespējams, bet liktenīgu kļūdu izdarījušais jaunais dakterītis sirdsapziņas mokās un grēku izpirkšanā pēc scenārija ieceres bēg tieši uz turieni – uz vientuļu, noslēgtu meteoroloģisko staciju pasaules malā. Paula Butkēviča iemiesotā tēla atdzimšanu jaunai dzīvei filmēt devās grupa, kuras direktors ir Zigurds Kravalis. Viņš ar Adu Neretenieci veidojis divas ziemeļu filmas un labprāt dalās gan eksotiskajās atmiņās, gan iezīmē mentalitāšu atšķirības starp režisori un grupu.
"Uz Tiksi divas reizes nedēļā lidoja tiešais reiss no Ļeņingradas. Tā bija tik tāla un skarba ziemeļu pilsēta, ka tikai aprīlī uzdrošinājāmies tur braukt – tad vidējā temperatūra bija kādi mīnus trīsdesmit grādi. Darbība risinās meteoroloģiskajā stacijā, kas bija izvietota vēl tālāk un nomaļus, pilnīgi nogriezta no civilizācijas. Bez sala tur uz organismu ļoti iedarbojās skābekļa trūkums. Dzīvojām observatorijas kopmītnēs, kur katrā ēdienreizē mums lika izdzert sešas glāzes šķidruma – lai kompensētu trūkstošo skābekli. Cilvēki, kas te strādāja, dzīvoja ļoti skarbos apstākļos. Viņus ņēma darbā uz trim gadiem. Gandrīz visi šo laiku strādāja bez atvaļinājuma, jo par to maksāja trīskārtīgu maksu. Pēc tam viņi varēja pārcelties tikai uz vidus joslu, jo siltāku klimatu organisms vairs nevarēja izturēt.
Pa logu redzamā attālumā bija kāds uzkalns. Operators no tā gribēja uzfilmēt stacijas kopskatu. Vietējie teica, ka tā ir ekspedīcija uz visu dienu, bet mēs smējāmies. Kad devāmies filmēt, tieši tā arī bija – blakus esošā trīssimt metru augstā virsotne paņēma visu dienu un spēkus. Labi, ka neuznāca sniegputenis un līdzi bija termoss ar ēdamo."
Filmas ziemeļu daļas sižets risinās galvenokārt meteostacijas iekšienē, kur atklājas varoņu psiholoģiskās attiecības, taču arī daba parādās kā spēcīgs, drāmu pastiprinošs tēls.
Sniegs, ledus kalni, vietējie iedzīvotāji, kas atbrauc briežu pajūgā, – tās ir kolorītas detaļas, bez kurām neiztikt.
Taču dzīve uz vietas piespēlējusi arī negaidītus tēlus. "Kopmītnēs dzīvoja mednieki. Viens stāsta, ka okeāna krastā ieraudzījuši mazu lācīti. Midzeni nav atraduši, tāpēc paņēmuši uz mājām.
Prasa – vai gribat filmai nopirkt? Piecdesmit rubļu dosiet? Es jautāju režisorei, viņa, protams, saka "jā" – ziemeļu kolorīts taču! Labi, noslēdzam līgumu, pērku rekvizītu. Mednieki man viņu atnes, ieliekam meteostacijas noliktavā. Saldētas zivis barībai ir, restes logiem priekšā, domāju – būs labi! Lācēns bija mierīgs, vilkusuņa lielumā. Kad stacijas pajūgu suņi riņķoja viņam apkārt, šis tik sēd vidū un sit ar ķepu. No manis viņš nebaidījās, mierīgi vadāju viņu pie siksniņas. Viņš pie manis dikti pierada, gribēja spēlēties. Pirmajā dienā bija pievilcis kastes pie loga, izlauzis restes un izrāpies ārā. Citās dienās sēdēja man uz kājām, negribēja laist laukā pa durvīm. Uz filmēšanu viņu vedām ar kāpurķēžu visurgājēju, es viņam biju par aukli. Kad lidojām uz Rīgu, atstāt nevarējām. Rekvizīts taču! Aizvedām mūsu aktieri uz zooloģisko dārzu, kur viņu ar prieku pieņēma. Piefilmēt gan vairs nevarējām, jo, kamēr būvējām dekorācijas, viņš bija ļoti strauji izaudzis."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!