Brūnos lāčus Igaunijā meklējot

Brūno lāču vērošana savvaļā tepat, Igaunijā? Pārsteigums, uzzinot par šo vietu ir tik liels, ka jau pēc četrām dienām esam ceļā. Mūsu pirmais ceļojums, kopš robežas ir vaļā! Neviens automašīnu neaptur, dokumentus nepārbauda, un ir liels prieks pēc ilgāka pārtraukuma beidzot nonākt ārzemēs – esam pat uzrakstījuši nelielu iepirkumu sarakstu ar kārotajām igauņu konfektēm un piena produktiem.

Par lāčiem Latvijā – pagaidām nav gūts apstiprinājums, ka pie mums pārziemotu arī lācenes ar lācēniem. Dabas aizsardzības pārvaldes informācija liecina, ka Latvijā viesojas aptuveni 20–30 tēviņu jaunas teritorijas meklējumos, bet, kamēr lāči nevairojas, tikmēr tā nav uzskatāma par vietējo lāču populāciju. Jaunās lācenes parasti paliek tur, kur dzīvojušas viņu mātes, tāpēc viņu pārvietošanās notiek ļoti lēni. Savukārt Igaunijā ir aptuveni 800 īpatņu, no kuriem puse dzīvo tieši reģionā, uz kuru mēs dodamies.

Te lāčiem klājas labi – savulaik gandrīz izmedīti, bet pēc īpašu mēru ieviešanas to populācija ir atkopusies. Salīdzinājumam: Somijā, kur arī iespējama organizēta lāču vērošana brīvdabā, dzīvo aptuveni 2000 lāču, taču valsts teritorija ir astoņas reizes lielāka, tāpēc arī Igaunijā iespējas tiešām ieraudzīt šo dzīvnieku savvaļā ir lielākas.

Drošībai – divas naktis

Pēc piecu stundu brauciena nonākam Austrumviru apriņķa Palazi ciematā Igaunijas ziemeļu daļā, vietā, kas atrodas starp Rakveres pilsētu un Peipusa ezeru. Esam tieši norunātajā laikā, un mūs sagaida Pēps no NaTourEst, kam pieder slēpnis. Kā ciemakukuli esam atveduši Lācīša Ķepainīša šokolādi, to ieraudzījis, Pēps atplaukst smaidā.

Bez mums uz lāču vērošanu ir ieradušies vēl divi igauņi. Agrāk biežāk braukuši tūristi no Austrijas, Vācijas, Nīderlandes, kur Igaunijas dabas tūrisms ir īpaši populārs, bet tagad, ņemot vērā apstākļus, protams, tas nav iespējams (mūsu apmeklējuma brīdī ir tikko izziņots, ka ar jūniju robežas tiks atvērtas plašākam valstu skaitam). Turklāt izrādās, ka par šo vietu nezina pat vairākums igauņu, un tas ir apzināti – baidoties, ka cilvēki sāks braukt uz šo mežu vieni paši bez gida, ko nedrīkst darīt, vairāk strādāts ar ārzemju tūristiem. Lai arī teritorija ir privātīpašums un te ir izvietotas atbilstošas zīmes, īpašnieki  nevēlas riskēt. Stāvvietas koordinātas mums tiek iedotas tikai tad, kad vienojamies par palikšanu, un tālāk jau mūs vedīs gids.

Lai arī medības ir atļautas, Pēps uzsver, ka tas vairāk attiecas uz problemātiskiem dzīvniekiem – tā kā lāču skaits kļuvis lielāks, jaunuļi dodas aizvien tuvāk cilvēkiem. Eiropas Savienības kontekstā gan tas var likties dīvaini, jo lāčiem ir apdraudētas sugas statuss. Jautājam, piemēram, par Tallinas lācenes likteni (pāris dienu pirms mūsu brauciena Latvijas ziņās parādījās video ar lācenes tvarstīšanu kaimiņu galvaspilsētā, kur tā ar lācēniem pārskrēja pāri ceļam gar degungalu policistiem). Noķerta aizvien neesot, tā ka, iespējams, atradusi sev klusāku vietu.

Maijs un jūnijs lāčiem ir pārošanās sezona, līdz ar to lācenes ar lācēniem ir īpaši tramīgas – tēviņi apdraud mazuļu dzīvību, tāpēc mātītes ar bērniem dodas prom un slēpjas. Lācēni ar māti dzīvo līdz divu gadu vecumam, un šajā laikā lācenes no tēviņiem izvairās. Pēps stāsta, ka pārošanās sezona no lāču vērošanas viedokļa esot īpaši pateicīga, jo notiek daudz lielāka kustība un iespēja redzēt dzīvniekus brīvā dabā pieaug.

Kad pirms braukšanas taujājām, kādas tad ir izredzes tiešām ieraudzīt skaistos dzīvniekus, mums atbildēja, ka, ja skatoties ilgākā griezumā, aptuveni reizi nedēļā lāči neparādās. Tāpēc jau laikus esam vienojušies, ka paliksim divas naktis.

Piedzīvojums var sākties!

Kad laiks doties uz slēpņu mājām, aptuveni divi kilometri jāmēro kājām. Ejam raiti, odu bara pavadībā – pretodu līdzekļus var izpūst tikai pie automašīnas, pa ceļam to darīt nedrīkst. Aptuveni 300 m no slēpņu mājām Pēps vēl piesaka: labāk vairs nerunājam, lai lāči mūs nedzird. Šī gada pirmā vērotāja 28. aprīlī lāci esot ieraudzījusi jau tepat mežmalā – šī ir lāču teritorija! Aļņu un stirnu pēdu nospiedumi mālainajā zemē ir labi saglabājušies, un Pēps parāda arī lāča pēdu. Ziemā šeit sniegā redzēts arī lūša atstātais nospiedums.