Vienības nams Daugavpilī ir kā vesels arhitektūras un augsta dizaina kvartāls, monumentāls un daudzfunkcionāls komplekss, kas rada iespaidu par spēcīgu valsti. Viss ir stabili, konstruktīvi, reprezentatīvi, bet ideja ir visnotaļ cilvēciska – vieta, kur pulcēties un pilnveidoties, kopt kultūru un saglabāt savu nacionālo identitāti.
Latviskuma ideja
Šī simboliskā ēka ir Latvijas XX gadsimta vēstures koncentrāts – pārdzīvojusi gan nacionālo ideju uzplaukumu, gan to noliegumu. Šis unikālais nams, kuram līdzvērtīgs nav tapis nevienā citā Latvijas pilsētā, stāstu par valstiskumu un latviešu nācijas pašapziņu izpauž taustāmā veidā – tā ir ēka, ko gadsimta sākumā iecerēja Daugavpils Latviešu biedrība, bet realizācija sākās pēc neatkarības izcīnīšanas.
Pirmie turīgie un izglītotie latvieši apvienojās jau 1882. gadā, kad arī sāka aktīvu sabiedrisko darbību. Pateicoties tai, Krievijas impērijas malieņu pārkrievošanas politika līdz galam nerealizējās. Oficiāli Daugavpils Latviešu biedrība tika reģistrēta 1917. gadā, jau pavisam drīz tās biedri piedalījās slavenajā Rēzeknes kongresā, kas atbalstīja Latgales pievienošanu pārējiem Latvijas novadiem. Kad pēc neatkarības cīņām Latviešu biedrība 1920. gadā atsāka darbu, tas bija ļoti plašs: bāreņu aprūpe, Latgales bērnu patversme, skautu un gaidu vienības, koru dibināšana, mākslas izstāžu organizēšana, Latviešu dramatiskā teātra izveide, Tautas konservatorija, komercskolas un latviešu vidusskolas dibināšana, vides latviskošana u. c. cēli, izglītojoši mērķi. Taču tam visam trūka telpu, tāpēc 1933. gadā tika pieņemts lēmums celt jaunu, sabiedriskām funkcijām piemērotu ēku. Tās uzdevums bija saistīts ar nacionālās identitātes saglabāšanu un attīstību daudznacionālajā Latgalē, kurā līdztekus latviešiem dzīvo krievi, baltkrievi, ebreji, poļi un citas tautības – katra ar savu kultūru.
Ulmaņa apvērsums idejai bija labvēlīgs, ar prezidenta atbalstu iecerei tika atvēlēts centrālais tirgus placis iepretim Aleksandra Ņevska katedrālei un pārdēvēts jaunā, kopējās idejas, vārdā – par Vienības laukumu. Arī Ulmaņa 1935. gada uzruna tautai bija lakoniska: "Uz šī laukuma pacelsies Vienības nams." Tā arī notika – vienotība triumfēja, īsā laikā radot ēku ar simbolisku jēgu, eleganti praktisku pielietojumu un izcilu būvkultūru.
Projekts, kas uzvarēja triju pretendentu konkursā, bija tiem laikiem "pārdroši moderns un neparasts lielbūves risinājums", taču ambīcijas attaisnojās. 1936. gada 15. maijā, kad tika likts ēkas pamatakmens, gaisā nervus kutinošus aviācijas paraugdemonstrējumus veica Daugavpilī ražotās lidmašīnas Kaija un Vanags, notika armijas parāde, runāja runasvīri un dziedāja 2000 koristu. Ministru prezidents Marģers Skujenieks notikušo rezumēja: "Šis nams piepildīs Daugavpils latviešu lolojumu un būs īsta tautaspils, kas palīdzēs nostiprināt mūsu valsti un sabiedrisko dzīvi. Lai tas paceļas par godu daugavpiliešu vienotiem spēkiem un mūsu atjaunotajai Latvijai."
Pilsēta pilsētā
Arhitekta Vernera Vitanda Vienības nams kļuva par Daugavpils vēsturiskā centra dominanti, un tā joprojām ir viena no ievērojamākajām šī perioda un stila celtnēm Baltijā. Daudzfunkcionālajā ēkā, kuras kopējā kubatūra sasniedz 78 000 m3 , atradās teātris ar 850 vietām, kluba telpas ar sarīkojumu zāli ar 600 vietām, viesnīca, Armijas ekonomiskais veikals, restorāns, kafejnīca, peldbaseins, tipogrāfija, kā arī vasaras kafejnīca jumta terasē. Rakstniece Elīna Zālīte, kas bija daudz ceļojusi, 1939. gadā, apmeklējot Vienības namu, pārsteigumu izpauda vārdos: "Droši var teikt, ka otra tāda nama nav visā Latvijā un pat ārzemju lielajās pilsētās tādus negadās redzēt. Cilvēks varētu nodzīvot mēnešus, neizspēris kāju no šī nama, un visas viņa miesīgās un garīgās vajadzības būs apmierinātas."
Visu šo grandiozo projektu uz saviem pleciem iznesa pavisam jauns arhitekts, kam 1934. gada konkursa laikā vēl nebija pienācis pat Kristus vecums, – Verners Vitands (1903, Latvija–1982, ASV). Viņš ne tikai uzvarēja kā arhitekts, bet viņam tika uzticēta arī būvdarbu vadīšana. Uzvara konkursā bija pelnīta un vienlaikus milzīga atbildības nasta – tāda mēroga kultūras kompleksi Latvijā vēl nekad nebija būvēti. Viņam bija jāņem vērā Ulmaņa norāde, ka ēkai jābūt "otrā vietā Latvijā pēc sava lieluma un monumentālā iespaida" (pirmajā vietā atstājot Prezidenta pili). Viss izdevās!
No pamatakmens ielikšanas 1936. gada maijā līdz Vienības nama iesvētīšanai un nodošanai ekspluatācijā 1937. gada decembrī pagāja tikai 17 mēnešu. Vitands un pasūtītāju pārstāvis par būvdarbu veicēju izvēlējās Ludviga Neiburga būvuzņēmumu. Pirms darbu sākšanas notika brauciens pa Eiropas lielajām pilsētām, kurās tika pamatīgi izpētītas daudzfunkcionālās kultūras būves. Rietumeiropas funkcionālisms, kubisms, Art deco, Art noveau sniedza papildu iedvesmu – varēja sākt darbus!
Jau 1936. gada septembrī vienlaikus strādāja 60 vezumnieku, 160 celtnieku dienā un simt – naktī, 30 mūrnieku, 25 betonētāji, 20 namdaru – kopumā ap 300 cilvēkiem dienā. Triecientemps neietekmēja kvalitāti – tā tika noturēta tikpat augstā līmenī. Sākotnēji aplēstais budžets 1 650 000 latu apmērā gan darbu laikā gandrīz dubultojās, taču padarītais piesaistīja jaunus līdzekļus.
Ēka tika būvēta par ziedojumiem, pilsētas pašvaldības un valsts līdzekļiem, to neapvija nekādi skandāli, un katrs santīms tika rūpīgi uzskaitīts.
"Spītā pacelties"
Arhitekts Vitands savā mūža vislielākajā veikumā ir apvienojis labākās funkcionālisma un neoklasicisma arhitektūras īpašības: racionālu plāna organizāciju, monumentālus ārskatus un interjerus, kuros ieskanas arī Art deco motīvi. Ēkas fasāžu atšķirīgais veidojums atbilst tās pilsētbūvnieciskajam novietojumam. Pret laukumu pavērstās galvenās fasādes monumentālais sešu kolonnu ieejas portiks akcentē ēkas valstisko nozīmi, savukārt jumta dzega un starpdzega virs pirmā stāva uzsver apjoma horizontālo dalījumu, neitralizējot ārsienu vertikālo perforējumu gar cieši apbūvēto ielu.
Nama brīvstāvošais monumentālais apjoms veidots ciešā saistībā ar tā daudzajām funkcijām. Vienības nama būvķermenis projektēts vienkāršu taisnlenķa ģeometrisko formu veidā, kuru sakārtojumu nosaka plānojuma struktūra. Telpu pārsegumu konstrukcijas atstātas neaizsegtas un atbilst funkcionālisma estētikai.
2005. gadā ēkas galvenajā fasādē tika atjaunots padomju laikā noņemtais uzraksts "Vienības nams", un 2010. gadā tika pabeigta ēkas restaurācija. Mūsdienās Vienības nams kalpo kā reģionāls kultūras centrs, tā lielāko daļu aizņem Daugavpils teātris ar trim spēles laukumiem: Lielo zāli ar 550 vietām, Lielās zāles skatuvi ar 150 vietām un Eksperimentālo skatuvi ar 60 vietām. Namā atrodas Latgales Centrālā bibliotēka un darbojas Latviešu kultūras centrs. Publicists Dainis Īvāns grāmatā Spītā pacelties. Vienības nams laikos un nelaikos (2019) uzsver, ka nama tapšanas laikā tā pamatā likta ideja par garīgo centru Latgalē. Vienības nams joprojām vieno pilsētas daudznacionālo sabiedrību un kā pārdomāta dizaina piemērs aktivizē kultūras dzīvi.
Šo namu pat izstaigāt vienā piegājienā nav viegli – tik ļoti iespaidīgs, liels un enerģētiski piepildīts tas ir. Taču tā vēsturē parādās viss dzīvē svarīgais, kas arī šodien varētu kalpot par paraugu: augstas idejas, patriotiskums, lietišķums, talants, vienotība, ticība, spēja izdzīvot un Liktenis ar lielo burtu – gan cilvēkos, gan būvkultūrā. Šī ir un paliek īpaša ēka Latvijas vēsturē.
Šis ir viens no objektiem, kuriem Eiropas kultūras mantojuma dienās aicinām pievērst īpašu uzmanību. VaIrāk informācijas par šo un citiem objektiem atradīsiet šeit: https://mantojums.lv/lv/EKMD/