Pasaules reliģiju pētniekiem nav zinātniska izskaidrojuma, kāpēc tieši mazai, klejojošai ganu tautiņai tika dota zīme, ka Dievs ir viens. Bet tā notika, un radās jūdaisms – pirmā monoteistiskā reliģija pasaulē. Galvenais notikums, uz kura balstās visa ticības būtība, ir eksods jeb ebreju tautas iziešana no verdzības Ēģiptē, kas notika pravieša Mozus vadībā. Sīnāja kalnā tika saņemti desmit Dieva baušļi un vēstījums par"izredzēto tautu", kas vēstures gaitā sagādāja gan stingru pamatu ticībai, gan vajāšanas un ciešanas. Kopš Jeruzalemes tempļa otrās sagraušanas 70. gadā jūdaismam nav vienota centra un dogmatikas un ebreji ir izkaisīti visā pasaulē.
Sinagogu vēsture ir ļoti sena – aptuveni divdesmit piecus gadsimtus. Vairākums zinātnieku uzskata, ka tās radušās pēc pirmā tempļa sagraušanas, kad ebreji tika izdzīti trimdā uz Babilonu. Tur viņi slepus devās cits pie cita, lai kopā lasītu Toru – ebreju svētos rakstus. Vēlāk sāka celt atsevišķas kulta ēkas, kas jūdaistiem kalpoja kā saiešanas, mācību un lūgšanu vietas. Ortodoksālajos uzskatos daudz kas ir palicis nemainīgs, piemēram, pārliecība, ka kolektīva lūgšana ir svētāka un pareizāka nekā individuālā. Pēc kanona liturģijā ir jāpiedalās visiem vīriešiem no 13 gadu vecuma (pēc barmicvas rituāla) un tādiem jābūt vismaz desmit.
Sinagogu reizrēķins
Ebreji Latvijā ieplūda no sešpadsmitā gadsimta vidus, apmetoties gan laukos, gan pilsētās. Pie dažādas valdīšanas dzīves apstākļi bija atšķirīgi, īpaši daudz ierobežojumu bija Krievijas impērijas laikā, taču skaidrs, ka ebreji lūdzās vienmēr – reliģija noteica viņu dzīvesveidu. Zinot, ka ebreju tautas dzimstība visus iepriekšējos gadsimtus ir bijusi apskaužami liela un pieņemot, ka vīrieši virs 13 gadiem ir vismaz viena trešdaļa no kopskaita, tad jau ir skaidrs, ka lūgšanu namu vajag daudz. Ja līdz I pasaules karam Latvijas ebreju skaits bija 173 tūkstošu, tad cik tieši?
Izvērsts apkopojums par Latvijas sinagogām ir veikts par laiku no 1918. līdz 1940. gadam. Ebreju skaits gan bija samazinājies gandrīz uz pusi (1935. gadā tautas skaitīšana fiksējusi 93 479 ebrejus), taču 1921. gadā bija reģistrētas 165 "mozusticīgo" draudzes. 60 rabīni varēja katrs apkalpot vairākas draudzes, toties lūgšanu ēka gan katrai kopienai bija sava – tātad ne mazāk kā simt sešdesmit piecas. Tās atradās vismaz 61 Latvijas apdzīvotajā vietā, bet daudzās no tām lūgšanu nami bija pat vairāki.
Neapšaubāma līdere ebreju kulta vietu ziņā ir Daugavpils, kurā atradās piecas sinagogas un 40 lūgšanu namu – gradācijā no vērienīgām mūra ēkām pilsētas centrā līdz "galdnieku", "miesnieku", "nesēju", "ormaņu" mazajiem koka namiņiem nabadzīgās nomalēs. Ravdina lūgšanu namā, kas bija celts 1860. gadā, piemēram, bija tikai 13 draudzes locekļu, kas nozīmē – lūgšanās jāpiedalās gandrīz visiem… Pavisam simtprocentīgi tas bija jādara draudzei Eglaine, kam lūgšanu nams atradies privātā dzīvoklī un draudzes locekļu skaits bijis desmit.
Zināms, ka lielākā daļa no jūdaisma dievkalpojumiem izmantotajām ēkām bija celtas pirms I pasaules kara. Tās bija ļoti atšķirīgas pēc sava stila – sākot ar neorenesanses un neoromānikas manierē celtām greznām sinagogām līdz pieticīgiem lūgšanu namiem vecās, bieži vien īrētās koka ēkās. Gan vienas, gan otras liecināja par draudzes finansiālo stāvokli, kas pēc kara vairumam bija bēdīgs. Lai situāciju uzlabotu, tika lūgts un saņemts valsts atbalsts.
1925./1926. finanšu gadā Latvijas Saeima piešķīra 20 tūkstošu latu karā cietušo sinagogu un lūgšanu namu atjaunošanai, bet pēc diviem gadiem – vēl 10 tūkstošu. Interesanti, ka divdesmitajos gados bija tendence ierīkot privātos lūgšanu namus. Piemēram, Rīgā 1922. gada rudenī nepilnā mēnesī tika izsniegtas 42 atļaujas šādu namu atvēršanai – tas izraisīja lielo sinagogu neapmierinātību. Bija vērojama arī tendence, ka draudžu skaits palielinās, bet to locekļu skaits – samazinās. Sekularizācija pieņēmās spēkā, un 1939. gadā par oficiāliem draudžu locekļiem sevi uzskatīja tikai nepilni 18% Latvijas jūdu.
Pēc ebreju tautas lielās katastrofas II pasaules karā cieta arī tās materiālais mantojums – kulta ēkas. Lielākā daļa bija iznīcinātas, pamestas vai atdotas citām nodarbēm. Rēzekne bija viena no septiņām Latvijas vietām, kur, padomju režīmam atjaunojoties, ebreju kopiena mēģināja atsākt reliģisko dzīvi. Aizliegts tas nebija, taču arī veicināts netika, bet kopš 1950. gada sākās cīņa ar "kosmopolītismu", kas bija tikai nedaudz maskēts antisemītisms. Draudzes nīkuļoja gan spiediena dēļ, gan tāpēc, ka trūka reliģiskā personāla. Karā izdzīvojušās sinagogas lēnām drupa un gāja bojā.
Šobrīd aktīvai reliģiskai dzīvei nav politisku šķēršļu, taču nav arī pietiekoša skaita draudzes locekļu. Savukārt valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā ir iekļautas deviņas sinagogas, no kurām tikai četras ir ar valsts nozīmi – tās ir ēkas Valdemārpilī, Sabilē, Ludzā un Peitavas ielas sinagoga Rīgā.
Taču Rēzeknes piemērs izceļas – šī sinagoga ir veiksmīgi restaurēta un vismaz daļēji pilda sākotnējo reliģisko funkciju. Tai ir gan savs unikālais stāsts, gan vēstījums par kopainu. Jau piecus gadus to kā atraktīvs rupors vēsta Voldemārs Ivdris – neaizstājams gids un viena cilvēka teātris.
Svētki un atmiņas
"Nonācu te kā svētku režisors," saka enerģiskais kungs. "Kad beidzās restaurācija, man zvana: vajag atklāt! Jāsaprot, kas to lenti griezīs un kāpēc? Tā kā esmu režisors un, televīzijā strādājot, visādu pieredzi uzkrājis, vērsās pie manis. Svētki un runāt man patīk, jau padomju laikos apguvu gida profesiju, ekskursiju vadīšana man vienmēr bijis kā hobijs. Vai tad varēju paredzēt, ka es kā dzimis un audzis katolis stāstīšu par ebreju tradīcijām? Bet, kā teica Jānis Pāvils Otrais, – mums, kristiešiem, ebreji ir tuvākie brāļi un māsas! Man jau arī tantiņas prasa latgaliešu mēlē: "A Jezu Krystu ite lyudz?" Es viņām pretī: "A kas tod jis beja? Žideņš tok!" Tad šīs apķeras: "O, Svatuo Jumprova, ku tu soki!" Tad es vēlreiz skaidroju, ka Jēzus apmeklēja sinagogu, bet pirmie kristieši bija ebreji. To jau ne tikai tantiņām sanāk klāstīt, citi arī ne velna nezina," baltos plankumus reliģiskajā izglītībā uzsver Voldemārs un atzīstas, ka arī pats audzis aizspriedumu varā.
"Par ebrejiem zināju tikai nostāstus. Bērnībā, gar šo māju ejot, caur sienu klausījos seno jidišu – kā vīru balsis rečitatīvā lasa lūgšanas. Padomju laikos nebija noņemta ulmaņlaiku plāksnīte, kas vēstīja "Žīdu lūgšanu nams", bet mēs jau nesapratām, kas tur iekšā notiek. Klīda baisi nostāsti, ka viņi zog un upurē mazus bērnus, jauc to asinis macu maizītēs," tumsonīgos apmelojumus atklāj Voldemārs. Tagad viņš ir iedziļinājies jūdaismā, atzīst to par dziļu, sazarotu un miermīlīgu mācību, kuru labprāt izklāsta sinagogas apmeklētājiem. Jā, kaut pilnībā restaurēta un reliģiskām ceremonijām atbilstoši iekārtota, Zaļā sinagoga pārsvarā ir izzinošs tūrisma objekts. "Ēka joprojām pieder Rēzeknes ebreju draudzei, tikai cilvēku palicis maz, kādi sešdesmit. Nav arī sava rabīna, tāpēc ikdienas dievkalpojumi nenotiek, tikai lielākajos svētkos."
Tūrista lomā
"Jūs ienācāt caur sieviešu ieeju, viņas gāja augšā, bet vīri palika lejā. Kopā nevarēja iet. Kā tad par Dievu domāsi, ja smukas sievietes apkārt? Nē, tikai atsevišķi… Apkārt – multikulturālā Rēzeknes vide. Tepat ir ēka, kur tirgotāju Trubeckoju namā jau sen bija ierīkots vecticībnieku lūgšanu nams. Ap stūri katoļu dievnams. Pretī bija ebreju banka, un blakus tika uzcelts šis lūgšanu nams – 1845. gadā. Rēzeknē ebreji bija jau sen, visvairāk ienāca poļu valdīšanas laikos – divsimt gadu viņi te visu noteica! Pilsētu tad sauca Rositza, ebreji apmetās gan tajā, gan arī mazajos miestiņos. Neviens viņus ārā nedzina. Vēlāk, kad no Krievijas ienāca vecticībnieki, tos sauca par baltajiem žīdiem. Tolaik un ulmaņlaikos tas nebija sensitīvs vārds. Deviņpadsmitajā gadsimtā Rēzeknē ceturtā daļa iedzīvotāju bija ebreji, tāpēc arī 12 sinagogu. Visi te draudzīgi krustu šķērsu dzīvoja. Te taču visas ticības, visas valodas blakus!
Tipiska trīsdesmito gadu svētdienas aina ir šāda: katoļiem beidzas dievkalpojums, žīdi atver veikaliņus un latgaliešu un jidiša sajaukumā skaļi piedāvā kliņģerus, adatiņas un visu citu, ko dzīvē vajag. Tā vecmamma stāstīja, tā bildēs var redzēt. Te dzīvoja arī hasīdi, paši konservatīvākie ebreji. Viņi kā reiz nāca no Polijas, ar visiem peisakiem bildēs! Tie demonstrē "desmito tiesu", ir veltījums Dievam. Viņi ģērbās melnā, valkāja platmales un aizrāvās ar mistisko kabalas mācību – tie bija ortodoksāļi.
Latgalē visi ebreji mācēja latgaliski, paši runāja jidišā, bet ivrits ir svētā valoda – Toras lasīšanai. Ivritu mācījās ģimnāzijā, tepat uz stūra. Pat pēc Ulmaņa apvērsuma tā darbojās, tikai krievu tanki visu izjauca. Skolēni apguva septiņas valodas: latviešu, krievu, angļu, vācu, jidišu, ivritu un latīņu. Kurš teiks, ka slikti dzīvoja?
Latgalieši viņus dēvēja pamazināmajā formā, sauca par žideņiem. Arī padomju laikā vecmamma teica: "pie žideņa nopirku", ne citādi... Kā Viesturs Kairišs savā Piļsātā pi upis to hupas kāzu ceremoniju rādīja, tā arī te bija. Krāsaini un visiem labi. Toleranta attieksme ulmaņlaikos, katrs varēja lūgties, kā grib. Kad krievi ienāca, uzreiz sākās brīnumi. Bijusī Rēzeknes ebrejiete atsūtīja atmiņas par 1941. gadu. Decembra beigās uz ebreju skolu tika atsūtīta milzīga egle ar visu sarkano zvaigzni galā un lika svinēt. Šausmas! Ebrejiem taču ir pavisam cits kalendārs, ne tur gadi, ne mēneši sakrīt, taču neatkarības laikā to respektēja. Bet padomju vara jau Dieva nebijās un reliģiskās tradīcijas necienīja. Pēc kara vispār maz kas palika no vecās pilsētas gara un ēkām. 1944. gadā padomju lidmašīnas visu sabombardēja – tieši naktī pirms Lieldienām…
Tagad pieliecam galvas un ejam iekšā! Tā ir mezuza, ebreju durvju sargs – svētais teksts īpašā futrālī no galvenās lūgšanas Šma Israel (Mūsu Dievs ir viens), tas sastāv no 15 pantiem, 22 rindām, 170 vārdiem, 713 burtiem… Tam vienmēr pieliek roku un noskūpsta!"
Ar skatu uz Jeruzalemi
"Nebaidieties, nāciet droši – ebreji nevilks savā ticībā. Par jūdaisma sekotāju var tikai piedzimt, pa mātes līniju, citādi jāiziet sarežģīts rituāls… Šodien mēs tikai paiesimies pussolīti. Sāksim ar kipu vai jermolku. Lūdzu, vīrieši, uzlieciet. Būs jums Dieva pajumte! Ticējums vēsta, ka tālāk par četriem elkoņiem pēc saullēkta bez kipas pārvietoties nedrīkst.
Redziet – sienas tukšas, pēc kanona neko nedrīkst uz tām likt, lai nenovērš uzmanību no Dieva. Nekādu cilvēcisku atveidu! Visi stāv un lūdzas pret Jeruzalemi, Eiropā sanāk – uz austrumiem.
Te bija melni paneļi, kas atgādināja Jeruzalemes tempļa mūrējumu. Svētākā vieta – austrumu siena ar Toras skapi. Parasti tas ir aizvērts ar priekškaru, uz kura ir Dāvida zvaigzne. Kad no skapja gatavojas ko izņemt, visi ebreji pieceļas kājās, atdod godu. Kas tur iekšā? Lūk! Toras tīstokļi! Tas ir liels dārgums un svētums. Šo tīstokli uzdāvināja Rīgas sinagoga, jo no šejienes padomju laikā gandrīz visu nozaga. Runā, ka kaukāzieši. Tikai vienu oriģinālu atrada bēniņos – XVIII gadsimta beigu rokrakstu, metāla futrālī. Tas ir fragments no Esteres grāmatas, kas ebrejiem ir īpaši svēta un ko lasa purima svētkos. Materiāls – pergaments no teļa ādas.
Visi šie tīstokļi ir milzīgs darbs. Tos rakstīja īpaši mācīts cilvēks, kas nedrīkstēja pielaist nevienu kļūdu. Tas ir aškenazu šrifts, ar īpašu spalvu, īpašu tinti, no labās puses uz kreiso… Visa Tora ir 306 tūkstoši astoņi burti. Ivritā raksta tikai līdzskaņus, bet tik un tā sanāk daudz. Kad attin, pieskarties ar roku nedrīkst. Tam ir "Dieva pirksts". Redzat? Speciāls rīks, ar kuru varēja vilkt līdzi tekstam vai atzīmēt vietas, kas jādzied kopā. Bet līdz tam vēl jātiek. Jūs, kungs, nāciet, es jūs ietērpšu, kā nākas!
Pirms lūgšanas ebrejs ietinas tallītā – arī tagad tā dara. Pušķīšus redzat? Ja pārskaitīsiet visas bārkstis, sanāks precīzi sešsimt trīspadsmit. Šīs bārkstis simbolizē ebreju ticības baušļus. 248 ir atļaujošie, skaitlis atbilst ķermeņa daļu un dzīslu kopskaitam, bet 365 ir kalendāro dienu skaits gadā, un tie ir aizliedzošie. Kopā 613 baušļu. Visas bārkstis saskaitīsiet – tā arī būs! Skaitļu mīlestība ir kabalas ietekmē, tur gudrajiem patika mistiku jaukt ar cipariem.
Te vēl viens sakrālais piederums – lūgšanu kastīte jeb tefilins. To ar noteiktiem svētības vārdiem piestiprina pie miesas: vienu uz kaila bicepsa starp elkoni un plecu ar atveri, kas vērsta uz sirdi, otru – uz pieres. Sanāk kā antenas, tāpēc ebreji paši jokoja, ka tas ir pirmais mobilais telefons. Agrāk to lietoja tikai rabīni, sazinājās ar Visaugstāko. Kastītēs iekšā ir Toras fragmenti. Tā kopīgā sasaiste apliecina, ka cilvēks sevi visu pakļauj Radītājam, apvieno emocijas, prātu un darbību vienā veselumā – arī tas balstās kabalas mācībā. Ir anekdote, ka Brežņevs, viesojoties pie Raudu mūra, arī sakārojis šo lietiņu, ar kuru var "s Bogom obščatsa" (sazināties ar Dievu). Atbilde esot bijusi, ka viņam nederēs, jo Dievs ar komunistiem nekomunicējot…"
Tīstokļi un Kukļi
"Bet te, zāles vidū, ir paaugstinājums Sīnāja pussalas formā. Te vīrieši mainoties lasa Toras tekstus, te ir vieta rabīnam. Tiktāl viss ir saprotams? Labi, bet tagad es vēstīšu par Dieva brīnumu.
Kad sākās restaurācija, celtnieki mainīja grīdu. Noņem dēļus, skatās – kaut kāda bedre un ērmīgi papīri apakšā. Labi, ka nevis ārā izsvieda, bet viens salika kastē un aizveda mājās. Restauratori sāka pētīt – zem grīdas īpašs padziļinājums, var redzēt, ka speciāli veidots. Tikai pamazām, iedziļinoties uzzināja, ka to sauc par genisu. Tā bedre ir tāda kā atdusas vieta, kur lūgšanu grāmatas un tīstokļi var mierīgi satrūdēt. Arī citu ticību piederīgie taču lūgšanu vai pātaru grāmatu neizsviedīs miskastē vai ugunī, kur nu vēl ebreji! Kur likt, kad sāk jau jukt un dilt? Genisā! Vēlāk, kad satrūd, veduši uz kapiem apglabāt. Bet varēja gadīties, ka nesatrūd vēl ilgi. Mūsu sinagoga Baltijā tāda esot vienīgā, vēl Odesā ir genisa zāles centrā. Mūsējā ir iekomponēta tieši "Sīnāja kalna" pakājē. Restauratori vēl to visu nezināja, kad jau bija izlēmuši: šī vieta ir jāeksponē. Uzlika stiklu. Dekoratīvi. Atrastie svētie raksti ir saglabāti, bet nu apdriskāti gan. Lai izstādītu kā artefaktus, vispirms vajadzētu restaurēt. Genisu acīmredzot lietoja pirms kara, jo vēlākā paaudze par to nezināja. Varbūt paslēpa, kad vajāšanas sākās?
Ai, te ir tik daudz interesanta! Ne velti pie mums no visas pasaules brauc! Visvairāk ebreji, kam te bijušas saknes. Iziesiet ārā un redzēsiet – pretī ir piemiņas skvērs Kukļu dzimtai. Viņi paši to ierīkoja, uzdāvināja mums īpaši smalku Toras izdevumu ar Šagāla ilustrācijām. Viņi apgalvo, ka ir visplašākā ebreju dzimta pasaulē un saknes ir tieši Rēzeknē! Mums te viena Rašele Kukļa vien palikusi, bet pasaulē, izrādās, viņu ir tūkstošiem… Ciltstēvs Aba (1760–1837), tad Ārons, Mordahejs, Īzaks un tā tālāk – milzīga grāmata! Viens no pēcnācējiem ir profesors, kas tai veltījis pusmūžu, visus apzinājis. Iespaidīgs izdevums, kas sīki un smalki apraksta arī Rezhitsu un dzīvi tajā. Viņi savas saknes ļoti novērtē, saka paldies visiem senčiem paaudžu paaudzēs – nu gluži kā Torā jeb Vecajā Derībā!
Citreiz atbrauc jauni puiši no ASV un prasa: kur jums bija rajons Amerika? Es stāstu: Bauskas iela, Dagdas iela utt. No turienes jau XIX gadsimta beigās uz ASV izceļoja tā sauktie lupatu žīdi – nabadzīgas ģimenes. No sākuma tās visi žēloja, bet viņi izglābās no holokausta!
Kad atbrauca Levinas kundze no Filadelfijas, teicu: es taču jūsu tēvu Lezeru pazinu! Viņam bija pēdējā bodīte, mans vectēvs ar viņu kortelīti iedzēra, man krāsu zīmuļus nopirka… Pats viņš uz kauleņiem – skaitīkļiem – skaitīja, bet sieva uz ietinamā papīra rēķināja ar roku. Jā, viņa saka, un abi gandrīz apraudamies, kā dzīve paskrējusi un viss ir mainījies."
Taisnība, laiks uz vietas nestāv, tieši tāpēc Zaļā sinagoga ir tik vajadzīga – paldies restauratoriem un finansētājiem! Arī gids paspēj paslavēt ekoloģiskās krāsas, priedes koka apdari, ozolkoka spundēto dēļu grīdu, lampas, kas rada petrolejas gaismekļu kolorītu, durvju kliņķus, kas aizdarināmi ar puļķīti, dekoratīvos griestu elementus, kas atjaunoti sākotnējā veidolā… Un kur nu vēl neraudzētās maizes jeb macu cepamā krāsns, kas tā vien prasās tikt iekurināta!
Kolorīta, un autentisko detaļu te netrūkst, bet pats galvenais ir tas, ka līdz ar restaurāciju ir atdzīvojies vietas gars. Otrajā jeb sieviešu stāvā ir izvietoti Rēzeknes mākslas skolas bērnu zīmējumi. Varbūt kādā arī rit ebreju asinis, taču sinagogu it visi ir zīmējuši ar prieku. Var tikai apbrīnot, cik labi mazie bērni pārzina jūdaisma tradīcijas un rituālus – ar cieņu, interesi un pozitīvu zinātkāri. "Dieva pirksts" te iezīmējis cerīgu vietu gan kultūras mantojuma saglabāšanā, gan vispusīgā izglītībā pasaules reliģijās.
Šis ir viens no objektiem, kuriem Eiropas kultūras mantojuma dienās aicinām pievērst īpašu uzmanību. VaIrāk informācijas par šo un citiem objektiem atradīsiet šeit: https://mantojums.lv/lv/EKMD/