Garančas balss un Vīnes pilis

Austrijā un Vīnē nebiju bijusi gadus desmit, tālab man pievilcīga šķita doma atkal apciemot šo skaisto un viesmīlīgo zemi. Turklāt jūlija sākumā ieplānotā ceļojuma īpašā odziņa bija izcilā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas gadskārtē­jais festivāls Klassik unter Sternen jeb Klasika zem zvaigznēm, kas norisinās gleznainā Gotveigas klostera pagalmā.

Versija par Mocartu

Vīne mūs sagaida ar pamatīgu svelmi, kas gan nav šķērslis jaukas gides pavadībā izstaigāt mazāk zināmas šīs pilsētas takas. Jā, iespējams, neredzējām objektus, ko būtu gribējies apskatīt, taču to visu varē­jām izdarīt nākamajā dienā, kas bija mūsu rīcībā no rīta līdz vakaram. Toties pirmajā rāmajā pastaigā varējām apskatīt gan ēku, kurā 1791. gada 5. decembrī mūžībā aizgāja par Dižo austrieti pamatoti dēvē­tais komponists Volfgangs Amadejs Mo­carts, gan ielūkoties tās mājas pagalmā, kurā komponists dzīvoja laikā, kad strādā­ja par netālās Sv. Stefana katedrāles ērģelnieku, apkalpodams trīs dievnama ērģeles (no šiem instrumentiem līdz mūsdienām gan saglabājies tikai viens). Interesanti, ka blakus pirmajai ēkai ļoti dārga veikala priekštelpā novietota Mocar­ta biste, un šeit no gides arī uzzinām, cik ļoti ar patiesību savā filmā Amadejs sagrēkojies čehu režisors Milošs Formans, pamatīgi nokaitinot Mocarta dzīves biogrāfus. Izrādās, viens no filmas beigu kadriem, kurā redzams, kā Mocarta mirstīgās atliekas tiek iegāztas anonīmā nabagu kapā, absolūti neatbilst patiesībai, jo par viņa apglabāšanu parūpējušies masoni (komponists bija šīs organizācijas biedrs). Taisnības pēc gan jāsaka, ka pēc Mocarta atraitnes Konstances lūguma masoni sarīkojuši otrās kategorijas izvadī­šanu (pavisam tolaik bijušas pieejamas desmit kategorijas), pārējo naudu atdodot viņai. Taču Mocarta kaps un pieticīgs piemineklis ir atrodams Vīnes Sv. Marka kapsētā, savukārt Formans uz jautājumu, kādēļ filmai izvēlējies versiju par kompo­nista apglabāšanu nabagu kapā, esot atbildējis, ka vēlējies dramatisku finālu…

Otrs ievērojams objekts, par kura esamību man nebija ne jausmas, ir Ancher jeb Enkura pulkstenis, kas atro­das pilsētas vissenākajā kvartālā Hoher Markt un rotā kompānijas Anker Insu­rance fasādi. Kad pie tā nokļūstam tieši pusdienlaikā, uz ietves jau sapulcējies prāvs tūristu un citu interesentu pulciņš, lai noskatītos priekšnesumu – divpadsmit slavenu vēsturisku personu (ķeiza­riene Marija Terēzija, prinči un prince­ses) "gājienu" pāri pulksteņa ciparnīcai mazliet modernizētas Jozefa Haidna mūzikas pavadībā. Figūru gājienu no­slēdz pats komponists, un šis priekšne­sums, kas liek domāt, ka viss ir pārejošs, tik ļoti piestāv Vīnei, ka aizmirstam pat par gandrīz neizturamo karstumu. Ak jā, staigājot pa pilsētas centru, acīs krīt daudzajās suvenīru bodītēs valdošā "klimtomānija": krūzītes, vēdekļi, somi­ņas, maisiņi, magnēti, šalles utt., u. t. jpr., ko rotā Gustava Klimta divu gleznu – Skūpsts un Judīte – reprodukci­jas. Pirms gadiem desmit, kad Vīnē biju iepriekšējo reizi, dominēja ķeizarienei Sisī jeb Elizabetei un Mocartam veltītie nieciņi, konfektes ieskaitot, tagad šķiet, ka bez Klimta nevar paspert ne soli. Beigu beigās, ieraugot šokolādi ar Skūpsta reprodukciju, prātā neviļus ienāk doma: nez kuru slavenu latvieti mēs varētu šādi popularizēt un ko teiktu cilvēki, ja parādītos Emīla Dārziņa konfektes, vēdeklīši ar Aspazijas portretu vai magnētiņi ar Purvīša, Maijas Tabakas vai citu mākslinieku gleznu reprodukci­jām? Lai gan – ja to pareizi izdarītu, iespējams, tas būtu labs bizness un peļņas avots valsts mērogā.

Reklāma darbojas

Tā kā nākamā diena Vīnē ir pilnīgi brīva un varam darīt visu, ko sirds kāro, nolem­jam to veltīt Šēnbrunnai, Belvederei un Albertīnas muzejam, kurā, kā liecina visā pilsētā redzamā reklāma, aplūkojamas Monē un Pikaso gleznas. Līdz Šēnbrunnai no Stefana laukuma itin ērti var aizbraukt ar metro un tramvaju, izmantojot 24 stundu transporta biļeti, kas maksā astoņus eiro.