Gulašs ar baltmaizi un neiegūtais miljons

Kad pēc maršrutu skaita pasaules lielākā aviokompānija atklāja savus lidojumus no Rīgas uz Prāgu, nodomāju: "O! Labs veids, kā tikt uz Polijas dienvidiem!" Man kā lielai monogāmijas cienītājai nav lielāka prieka par vienu un to pašu vietu (Polijas) apmeklēšanu. Ja vēl var piebraukt no dažādām pusēm – izcili! Nopirku biļetes un tomēr vēl aizvien nezināmu iemeslu dēļ nolēmu spert sānsoli – izdomāju paskatīties, kas tad tajā Čehijā ir.

Līdzi ņēmu vīru un gandrīz gadu veco bērnu. Neviens no mums vēl nav demonstrējis vērā ņemamu aizraušanos ar pilsētu apskati, tāpēc bez diskusijām pati Prāga pat drusciņ netika iekļauta ceļojuma maršrutā. Atlidot, paņemt īres mašīnu un laist prom! Aptaujājām ļaudis par to, uz kurieni vērts aizbraukt, un no atbildēm secinājām, ka visa Čehija pilna ar smukām baznīcām un labu alu – divām lietām, kas mūs neinteresē necik. Tomēr atradām dažus zaļus pleķus kartē, kas mūs uzrunāja. Ieplānojām dažas dienas pavadīt kalnos Karkonošes nacionālajā parkā Špindlerūvā Mlīnā un vēl dažas dienas Hribskas ciematā netālu no episkās Bohēmijas Šveices jeb nacionālā parka ar klintīm un aizām, kas aizsit elpu. Pārbraucieni bija saplānoti tieši tā, lai neviens no tiem nebūtu garāks par pāris stundām, jo esam sasnieguši to brieduma (saukts arī par slinkumu) pakāpi, kad vērtīgs laiks ir tas, kurā var bumbulēt, nevis tas, kurā tiecamies pēc bumbulēšanas.

Jāpiebilst, ka izvēle braukt uz Karkonošes parku bija absolūti loģiska, jo man ļoti patīk atgriezties vienās un tajās pašās vietās. Karkonošē, kas atrodas uz Čehijas un Polijas robežas, es jau biju bijusi, tikai viņreiz staigājāmies pa Polijas pusi. Tāpēc man atvilktnē mētājās šī nacionālā parka karte. Un poļiem tās kartes ir labas!

Dzīve – tas ir rožu dārzs

Mūsu lidojuma dienā Latviju bija pārņēmis īsts karstums – tāds, ka pat es atzinu, ka ir karsti. Sevišķi tajā mirklī, kad jākāto uz lidmašīnu pa sakarsušu asfaltu. Tas bija tieši tik karsti, ka mēs vēl izdzīvojām, bet es īsti nesaprotu, kā pie samaņas paliek lidostas darbinieki. Cepuri nost! Nepilnu gadu vecais bērns mazliet paraudāja par tikko pieredzēto cepešpannu, bet paceļoties jau pieņēma, ka dzīve nav tikai ciešanas.

Nolaidāmies Prāgas lidostā, paņēmām īres automašīnu un traucām uz laukiem. Brauciens pa šaurajiem celiņiem bija ļoti ainavisks, bet šoferim to novērtēt bija grūti, jo tas izrādījās divvirzienu ceļš, kur laikam sadzīvošana ar pretim braucošajiem auto nav savienojama ar apkār-tnes apbrīnošanu. Manu apbrīnu izpelnījās rozes. Visos dārzos un ielu apstādījumos bija lieli rožu krūmi. Tādi kā manai vecmāmiņai laukos tad, kad es biju maziņa.

Špindlerūvā Mlīnā ieradāmies vakarā, nopriecājāmies, ka jaunieši blakus mūsu viesnīcai vēl nav aizvēruši savu restorānu, un iepazināmies ar čehu virtuves brīnumu – gulašu. Tas ir īpašs gulašs, kas tiek pasniegts ar mīkstu baltmaizi, bez citām piedevām. Vienkārši gaļas mērce ar maizi. Viesu nama saimnieks, saprotot, ka mēs neesam no Čehijas, uzreiz sarunu sāka svešvalodā – poliski. Man tas ļoti labi derēja! Un vismaz šajā nostūrī izbraukt ar poļu valodu var mierīgi. Tad, kad sāku mācīties runāt poliski, tieši izkalkulēju, ka ar to varētu pietikt, lai izbraukātu visu Austrumeiropu. Visā Austrumeiropā es neesmu bijusi, bet Čehijas kalnos ģeld. Kamēr runājos ar saimnieku, tikmēr vīrs ar dēlu jau bija aizdiedzis uz mūsu istabu. Kad nolēmu pievienoties un atvēru durvis, skatos – tukšs. Pazuduši! Atvēru nākamās durvis, tur, izrādās, – āra terase. Pārsteiguma terases ar skatu uz kalniem vienmēr ir laba dāvana – sevišķi, ja līdzi ir cilvēks, kas izbauda vārtīšanos un rāpošanu zālē.

Jau Rīgā es skaidri un gaiši zināju, pa kurām takām kalnos man jāiet, ja gribu iet kopā ar bebē ratos. Tomēr, nonākot Špindlerūvā Mlīnā, devāmies uz tūrisma informācijas centru, lai mums tur pastāsta, kas vēl apskates vērts te ir, ja neskaita to, ko mums priekšā pasaka karte. Tur mums neko nepastāstīja. Nu, labi, ka mums tā poļu karte, bet nebūtu gan slikti, ja tūrisma informācijas centrs vismaz pildītu tādu funkciju kā aktuālās informācijas nodošana viesiem, piemēram, ja paredzēti mežu ciršanas darbi, kas nozīmē, ka ir bloķēti gājēju ceļi, varbūt nenāktu par ļaunu par to brīdināt.