Klau, tie, kuriem tagad ap 35–45 gadiem! Vēlaties nedaudz atgriezties bērnības sajūtās un tajā bezrūpīgajā laikā, kad vienīgais, kas rūpēja, bija aizskriet laikus paēst, kad nebija nekādu gudro telefonu un vispār viss bija citādāk? Dodieties uz Viesītes pusi! Kāds varbūt teiks, ka nevajag atcerēties padomju laikus, taču šī atgriešanās nav par režīmu, bet par atmiņām un sajūtām, tāpēc mūsu braucienu uz Viesīti nosauksim "autentiskā bērnība tiem, kuriem nedaudz zem četrdesmit". Mēs gan to apvienojām ar divu mūsu mazāko ceļotāju atstāšanu pie vecvecākiem Rudzātos nedaudz aiz Līvāniem, jo vasarā bērniem vajag nedaudz lauku, braukšanu ar traktoriem un dārzā nošmulētas sejas.
Šaursliežu dzelzceļa nopelni
Uz Viesīti, kas ir riktīga Sēlijas sirds, ripojam caur Vecumniekiem un Valli, jo tā ir ātrāk un ar skaistiem skatiem uz Latvijas–Lietuvas robežupi Mēmeli. Pie Neretas griežam pa kreisi, pakratāmies pāris kilometru pa biki sliktāku asfaltu no astoņdesmitajiem, tad vēl 20 kilometrus pa izcilu jaunu segumu, līdz nonākam pie zīmes Viesīte. Uzreiz atruna – Viesītes iedzīvotāji ir viesītieši, nevis viesietēni vai viesieši.
Šeit dzīvo aptuveni pusotrs tūkstotis viesītiešu, un šī laikam ir vienīgā mini pilsēta Latvijā ar veseliem diviem pilsētas muzejiem, kas kopā veido Viesītes muzeju Sēlija. Sāksim ar muzeju Mazā bānīša parkā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 13. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!