Jūs brauksiet uz Kataru jūlijā? Tiešām? Vai izcepties? Un uz četrām dienām?! Tur ir ko darīt labi ja vienu! - izteicās kāds mans lībāniešu draugs, kurš tikko bija paviesojies Katarā, kad uzzināja par mūsu plāniem. Taču, ja, lidojot uz kādu tālāku galamērķi, kas mums šoreiz bija Singapūra, var bez lieliem izdevumiem paviesoties arī Katarā, kāpēc gan neizmantot šo iespēju? Par četrām naktīm (kas, ņemot vērā mūsu ielidošanas un izlidošanas laikus, parastā viesnīcā skaitītos sešas naktis) pieczvaigžņu viesnīcā samaksājam nepilnus 200 eiro. Par šāda līmeņa viesnīcu tas nudien nav daudz. Arī biļete izmaksāja tieši tikpat daudz kā tad, ja mēs būtu lidojuši ar īsu pārsēšanos. Turklāt latviešiem vīza šajā valstī nav vajadzīga. Mums gan patrāpās piekasīgs robežsargs, un īsu mirkli jau sabīstamies, ka vienu no mums valstī neielaidīs - pases foto neesot līdzīgs! Tomēr iekšā tiekam.
Pastaigas tikai tūristiem
Ar laikapstākļiem mums paveicas – dažas nedēļas pirms mūsu brauciena gaisa temperatūra šeit tik tiešām sasniedza +50 grādus pēc Celsija skalas, turklāt Kuveitā un Saūda Arābijā bija pat jauni rekordi ar +62 grādiem, un mēs jau sākām lēnā garā pieņemt, ka brauksim pavisam tiešā nozīmē uz pirti. Bet, nē, – temperatūra pa šo laiku "nokritusi" līdz +40 grādiem, kas jūlijam šeit esot teju vēsi. Mitrums gan ap 60 procentiem, par spīti tam, ka lielākā daļa Kataras ir tuksnesis.
Manam kolēģim izrādās arī pilnīga taisnība, ka visas apskates vērtās vietas šeit viegli var ietilpināt vienā dienā, lielākais, divās, ja vēl aizbrauc uz tuksne- si. Taču šādā mums neierastā karstumā visam vajag vairāk laika, jo jau pēc desmit minūtēm ārā ļoti, ļoti gribas atpakaļ uz kondicionēto numuriņu. Vienā no die- nām laukā izturam veselas četras stun- das. Mani Dohā dzīvojošie kolēģi – ēģip- tietis Ramijs, irākiete Nada un sīriete Alma –, to izdzirdējuši, gan groza pirkstu pie deniņiem un saka, ka mēs esam pilnīgi traki. Viņu pašu vasaras maršruti ir īsi: no durvīm līdz auto un no auto līdz durvīm. Ko viņi dara šajā laikā? Viesojas cits pie cita, izvairoties no pastaigām ārā.
Taču mums Katarai ir paredzēts tikai īss brīdis, tāpēc režīms pilnīgi cits – no pastaigām šajās dienās uzreiz kļūstam koši sarkani, nosvīduši un saguruši. Drīz vien saprotam – mūsu paziņu dienas plāns nav nekāds izņēmums. Lielais karstums ir iemesls tam, ka dienas laikā Dohā ielās nav cilvēku. Vispār. Ja kādu tomēr izdodas ieraudzīt, tas parasti ir tikpat izmisīgi sakarsis tūrists kā mēs un kustas lēni, iekrampējies savā ūdens pudelītē, jo ar publiskajiem dzeramā ūdens krāniem šeit ir pašvaki.
Jau drīz vien mēs pa ielu pārvietoja- mies, vadoties pēc tā, kur maršrutā ir tuvākā ēna, un labāk apejam liekus 50 metrus, lai tikai nav jāiet pa saulaino pusi. Maksimāli izmantojam arī Uber, kas šeit ir pieejams. Jebkāda kustība vispār te notiek tikai ar auto, dažos iepirkšanās centros pat grūti atrast citu ieeju kā tikai iebraukšanu stāvvietā. Jāpiebilst: to gan Dohā ir ļoti daudz, un tajos cilvēku ir krietni vairāk nekā ielās.
Bagāto un nabago zeme
Katara ir pasaules visbagātākā valsts, ja skatās pēc ienākumiem uz cilvēku. Turklāt tas tā ir, pat ņemot vērā, ka no 2,6 miljoniem iedzīvotāju tikai 313 tūkstoši ir katarieši, pārējie 2,3 miljoni ir iebraucēji, no kuriem lielākā daļa – melnstrādnieki, kas pelna tikai 500–700 eiro mēnesī, no kā vēl cenšas iekrāt naudu, ko sūtīt mājās palicējiem. Ar piebildi: dzīvošana šeit tiešām nav lēta, tāpēc šo summu noteikti nevajadzētu salīdzināt ar Latvijas algām. Daudziem gan darbs nodrošina dzīves- vietu un transportu uz darbu. Vairākums no strādniekiem ir vīrieši, un vakara pastaigās tos var sastapt, pulcējamies bariņos, ēdot parkā vai runājoties nelielās grupiņās pie veikaliem. Savukārt nevienu sievieti šādā pusstundu garā pastaigā pilnīgi mierīgi var tā arī neieraudzīt.
Mums stāsta, ka dzīve strādniekiem šeit ir ļoti smaga, un sarunās pat pavīd tāds apzīmējums kā mūsdienu vergi. Vēl līdz nesenam laikam strādnieks drīkstēja pamest valsti tikai ar sava priekšnieka atļauju, un bijuši gadījumi, ka cilvēki nesaskaņu dēļ palikuši bez darba, taču aizbraukt tā arī nedrīkst. Mainīt darbavie- tu aizvien ir iespējams tikai ar līdzšinējā darba devēja atļauju, turklāt alga ir atkarīga no tautības – visvairāk, protams, maksā vietējiem katariešiem, tad britiem, kaut kur pa vidu esam mēs, pārējā Eiropa. Vismazāk saņem Nepālas un Bangladešas pilsoņi.
Arī sadzīves apstākļi nav no viegla- jiem – lielākoties strādnieki dzīvo kopmītņu tipa mājās, bieži vien pa sešiem vienā istabiņā. Kopmītnes ir arī stjuartēm un māsiņām pie slimnīcas. Atšķirība ir tāda, ka sievietēm noteiktā laikā ir jābūt atpa- kaļ mājās un vīriešu kārtas ciemiņi nav atļauti. Vienlaikus šeit, protams, mīt arī starptautisku uzņēmumu vadītāji, kas pelna, iespējams, pat nesamērīgi daudz, bet tos jau ielās mēs neredzam.
Būvniecība te norisinās nepārtraukti – droši vien pat pēc dažiem mēnešiem Doha izskatīsies gluži citādāk nekā tagad. Ja reiz Katara ir tik bagāta, kāpēc celtniecība notiek tikai tagad? Katarai ir trešās lielākās gāzes un naftas rezerves pasaulē, un Ramijs saka, ka lielais uzplaukums sācies tieši līdz ar gāzes šķidrināšanā
izmantoto tehnoloģiju attīstību. Patlaban valstī notiek lielā gatavošanās Pasaules futbola kausam, kas plānots 2022. gadā, un klimata īpatnību dēļ tas pat tiks pārcelts uz novembri un decembri, nevis norisināsies ierastajā laikā. Jāatceras gan, ka ne tikai laikapstākļi tam varētu nebūt piemēroti. Šobrīd arī drošības situācija reģionā ir saspringta – Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Bahreina un Ēģipte ir ieviesušas embargo pret Kataru, slēdzot zemes, jūras un gaisa robežas, turklāt Saūda Arābija pat ierosinājusi izrakt kanālu gar abu valstu robežu, tādējādi mēģinot panākt, lai Katara kļūtu par salu. Saskaņā ar Al Jazeera (mediju tīkla, kura galvenā mītne ir Dohā un kura slēgšanu jau pieprasījusi Saūda Arābija) skaidrojumu, tas notiek tāpēc, ka šīs četras valstis uzskata: Katara atbalsta teroristus un uztur pārāk tuvas saites ar Irānu.
Kāpēc iet, ja var braukt
Kad esam mazliet pagulējuši pēc garā nakts lidojuma, beidzot esam gatavi doties apskatīt pilsētu. Ģērbjamies garās drēbēs – tomēr islāma zeme. Man kleita līdz zemei un virsū vēl jaciņa, lai nosegtu dekoltē un rokas, un liekas – šādā karstumā tāda neliela izolējoša kārta starp ķermeni un ellīgo karstumu ļauj uzturēt temperatūru pat labāk.
Mūsu pirmā pieturvieta ir Islāma mākslas muzejs, uz kuru, protams, dodamies ar Uber. Lai arī pēc kartes no viesnīcas tas būtu tikai 20 minūšu gājiens, nonākuši galā, saprotam, ka esam izdarījuši pareizo izvēli – pēdējie daži metri līdz durvīm, kas tomēr jāiet kājām, mums liek minēt, kā mēs vispār šeit varēsim kaut ko apskatīt.
Celts 2008. gadā, muzejs ir pirmais arābu reģionā, kurā apskatāmi 14 gadsimti islāma mākslas. Tā arhitekts ir šogad aizsaulē aizgājušais Bejs Juimins, kuru, jau pensijā esot, 91 gada vecumā tomēr pierunāja uzņemties šo projektu. Viņš sešus mēnešus ceļoja pa musulmaņu zemēm, iepazīstoties ar arhitektūru, lasot garīgos tekstus un iedvesmojoties no gaismas strūklakas Kairas IX gs. celtajā Ahmeda ibn Tuluna mošejā. Tā arī dzima pašreizējais muzeja tēls.
Ēka nav liela. Ekspozīcijas šeit izkār- totas tikai divos stāvos un ir apskatāmas pāris stundu laikā. Mums gan pietrūkst pastaigas ar gidu – būtu bijis interesanti uzzināt, kuri ir visnozīmīgākie darbi, jo paši varam tos novērtēt vienīgi pēc vecuma un izskata, balstoties uz pievienoto informāciju, kas dažbrīd ir ļoti vispārīga. No muzeja terasēm paveras skats uz Dohas debesskrāpjiem, kas ietīti dūmakā. Tajā pazūd pat saule.
Visa piekraste un parks gan ir pilns cilvēku, jo ir piektdienas vakars. Līcī pie muzeja šūpojas dhow laivas – savulaik tradicionālie koka peldlīdzekļi tagad tiek izmantoti atpūtas kuģīšu dizainā. No vairuma skan indiešu mūzika, un ik pa brīdim kāds indietis mūs aicina laivā vai piedāvā nopirkt čipsus un ūdeni. No tā mums gan nākas atteikties, jo skaidru naudu tā arī neesam izņēmuši – visur citur var norēķināties ar karti. Cilvēki peldas un parkā pikniko. Diemžēl drīz vien ievērojam, ka par atkritumiem neviens nedomā – plastmasas trauciņi un krūzītes tiek vienkārši atstātas zālē. Protams, nākamajā dienā no gružiem vairs nav ne miņas – viss novākts –, tomēr nepatīkami.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. -29. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!