Krievijā var atrast visu, tālu nemaz nav jābrauc. Sanktpēterburgas apkaimē mums sākas piedzīvojums, kas no aviācijas vēsturei veltītas konferences aizved gan uz kauju Vitgenšteins pret Napoleonu, gan uz teju slepenu kazaku nometni dziļā mežā. Tas izrādās tik aizraujoši, ka drīz vien dodamies vēl tālāk – uz viņu īsto dzimteni Donu.
Atvērtās acis
Pjotrs man iekrīt acīs, kad konferences pirmajā dienā notiek aizlūgums bojāgājušajiem pilotiem. Kapela iekārtota vienā no aviācijas muzeja stūriem – blakus stendiem, izpletņiem un manekeniem. Konferences dalībnieki ir kā trokšņainu skolēnu bars, kas ļoti pūlas izpelnīties cits cita ievērību. Jezgai pa vidu parādās aizelsies priesteris un steigšus sāk vadīt aizlūgumu, savukārt organizatori nervozē, kašķīgie strīdas, bet kāds profesors cienīgi lidina papīra lidmašīniņas… Priesteris dzied, un ir tikai viens cilvēks, kas pret aizlūgumu izturas ar vajadzīgo nopietnību. Tas ir vīrietis ar zobenu pie sāniem, kas gan skaļi dzied, gan krīt ceļos, gan krustu met pareizajā daudzumā un intensitātē. Lūdzoties jasauls1 Pjotrs saglabā vīrišķu noteiktību – ja ko dara, tad dara pa īstam…
"Tu saproti, mana dzīve mainījās ļoti strauji, apmeta tādu kā nāves cilpu. Biju parasts padomju oficieris – rupjš, bezkaunīgs, dzēru, uzdzīvoju, kāvos. Pat nezinu, kā sieva mani piecieta. Tad es pēkšņi kļuvu akls, bez izskaidrojuma. Protams, dzīve jau arī bija sagriezusies kājām gaisā, kā militārie piloti vairs nevienam nebijām vajadzīgi. Es jau biju no visiem iekšēji atvadījies, ja nav dzīves, tad nav. Bet, kad man taisīja operāciju, tici vai ne, es nepakļāvos narkozei. Ķermenis atslēdzās, bet es visu novēroju no augšas. Redzēju, ko dara ārsts, skatījos uz sevi. Es lidoju tur augšā un domāju – kāpēc gan man bija vajadzīga lidmašīna, ja var lidot tāpat? Vienkārši biju pie griestiem un sekoju līdzi katrai ārsta kustībai. Kad operācija bija beigusies un man vajadzēja mosties no narkozes, es visu zināju, pirms vēl ārsts bija atvēris muti. Iepriekš teica, ka man nav cerību, bet es redzēju labāk nekā jebkad agrāk. Tas bija pirms diviem gadiem. Kopš tā laika neesmu dzēris ne grama. Tagad esmu redzīgs, bet tu jau saproti, ka ne par acīm ir stāsts."
Kāpēc ne, acis manam vienaudzim Pjotram ir fascinējošas, dzidri zilas un dzīvas, dedzīgas un starojošas… To, ka līdzīgi gudri atvari būs arī citu kazaku sejās, vēl nezinu. Apjaušu vien to, ka uz lidostu brienam pa savējo takām. Smilgas kutina kājas, vējš plivina matus, un sienāži sisina skaļāk par lidmašīnām virs galvas.
Vitgenšteins atkal uzvarēs!
Bijušais padomju oficieris savu atvērto acu un sirds dedzību nu ieliek baznīcā un kazaku tradīciju atdzīvināšanā. "Īsts kazaks nemaz nevar būt neticīgs, tas vienkārši nav iespējams," Pjotrs skaidro. "Kazaki ir pareizticības kareivji, viņiem lūgties ir tāpat kā elpot." Jā, protams, apmeklējam arī dievnamu, taču Pjotram ir vēl kāda acīmredzama aizraušanās – viņš ir kļuvis par fanātisku kultūrvēstures patriotu. Jau no zinātniskās konferences zinu, ka viņa pilsētiņā ir notikusi viena no slavenākajām kaujām pret Napoleonu, kur uzvarējis krievu karaspēks ģenerāļa Vitgenšteina vadībā. Franču armija sakauta, līdz ar to izglābta arī Rīga, karš pamazām beidzies, bet ģenerālim mazajā pilsētiņā uzdāvināta zeme un uzcelta gluži vai pils. Tagad Pjotrs slavina dižā ģenerāļa piemiņu un organizē grandiozu pasākumu – Vitgenšteina kaujas jubileju.
Visu rakstu lasiet SestDiena 27. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
reptilis
???
Neslāvs