Ir vēls vakars, un mēs esam ceļā jau vairāk nekā divas stundas. Kad esam mazu gabaliņu aiz Liepājas virzienā uz Lietuvu, ievēroju, cik neparasti dzidras ir debesis. Liekas, var saskatīt katru vismazāko zvaigznīti. Tālu prom no pilsētas gaismām debesis ir kā ar roku aizsniedzamas.
Drīz jau tiekam arī līdz viesnīcai. Uz brīdi sabīstamies, vai neesam par vēlu, jo viss tumšs, neviena nav, tikai jūra šalc blakus, un stipri pūš vējš – šonakt ir vētra. Taču bažām nav pamata – atnāk sargs ar lukturīti, ielaiž mūs mājiņā, un jau drīz mēs saldi guļam, jo līdz rītam nav palicis daudz laika, bet mēs gribam redzēt saullēktu purvā.
Laipa saullēktā
Rīts iestājas ātrāk, nekā gribētos, – tikai dažas stundas miega liek vēlēties ieritināties dziļāk zem segas, nevis celties, taču esam apņēmības pilni redzēt pēc iespējas vairāk, tāpēc tukšā dūšā jau pirms pirmās gaismiņas dodamies prom. Laika prognoze liecina, ka vienīgā cerība šajā nedēļas nogalē ieraudzīt kaut mazliet saules ir šorīt – pārējo laiku sola pelēku. Tomēr, jo tuvāk purvam, jo pelēkākas kļūst debesis. Kad tiekam līdz Dunikas purva stāvvietai, liekas, ka pienākusi viena no tām pelēkum pelēkajām dienām, kad vislabāk ir sēdēt pie kamīna ar tējas krūzi, nevis pilnā kaujas ekipējumā, lai nenosaltu vējainajā rītā, iet uz purvu. Taču šo vietu esam gribējuši apciemot jau vairākus gadus, tāpēc saullēktam jābūt!
Dunikas liegums izveidots 1977. gadā, lai aizsargātu parastā skābarža audzes, un tikai vēlāk tam pievienots Tīrspurvs jeb Dunikas tīrelis. Mūsdienās liegums ir putniem nozīmīgo Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju un Natura 2000 sarakstā. Purvs ir 7000 gadu vecs, un lielākā tā daļa uzskatāma par augsto jeb sūnu purvu – tas ir kā milzīgs sūklis, kas spēj uzņemt sevī nokrišņus. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo tas darbojas kā ūdens attīrītājs un novērš plūdu veidošanos.
Dunikas purvā ir arī septiņus metrus biezs kūdras slānis, purvs atjaunojas ļoti lēni un aug tikai par milimetru gadā. Iespējams, atrašanās vietas dēļ to būtu grūti nosaukt par vispopulārāko Latvijā, taču tajā izbūvētā laipa pilnīgi noteikti ir ne tikai visgarākā pie mums, bet viena no garākajām purva laipām visā Eiropā. Taka ved vienā virzienā – tātad jāplāno iet 4,5 km ne tikai turp, bet arī atpakaļ vai arī jāsarunā, ka kāds atbrauc pretī uz otru lieguma stāvvietu.
Tuvojas saullēkta laiks. Saule tomēr uzlec mazā, mākoņu ieskautā "lodziņā" un ir saskatāma precīzi trīs minūtes, līdz atkal nozūd. Tobrīd mēs esam uz taisnās takas ar dažiem mazajiem kociņiem un bezgalīgi plašu brūni dzeltenu purva lauku. Noskaņojums mazliet pelēks un miegains, tomēr cerības neatmetam un klausāmies putnu balsis – tālajos ezeriņos drīz ievērojam gulbjus, un virs galvas cits pēc cita lido zosu bari. Purvs ir vieta, kur pārlidojuma laikā nakšņo tūkstošiem zosu – galvenokārt baltpieres un sējas zosis. Pie viena no ezeriņiem redzam slēpni – acīmredzot kāds putnu draugs tur paslēpies arī šobrīd. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, šajā purvā esot nogrimis pat tanks, taču pagaidām to nevienam nav izdevies atrast. Vienīgais arheoloģiskas nozīmes atradums ir 1936. gadā uzietais IX gadsimta senlietu depozīts.
Pamazām debesīs gan sāk parādīties "struktūra", un pavisam drīz virs tuvējā mežiņa saules stari jau spīd kā prožektori. Vēl mazliet, un latviešu pavasara nekrāsas purvs iegūst siltu toni – jau ir gluži cits skats! Mēs priecājamies, ka esam palikuši ilgāk un neesam padevušies. Līdz pašam galam takai gan neaizejam, jo gribam vēl piebraukt tai no otras puses, lai redzētu slavenās Luknes skābaržu audzes – vistālāk uz ziemeļrietumiem esošo platlapju birzi Ziemeļeiropā, un tā ir vienīgā skābaržu tīraudze Latvijā. Daži koki ir pat 200 gadu veci ar divu metru apkārtmēru, tīraudze aizņem 11 ha. Izrādās, XVIII gadsimtā skābardis Latvijā bija sastopams daudz biežāk, to izmantoja pat kuģu būvē un dažādu mehānismu detaļās.
Braucot pa mazajiem meža ceļiem uz otru takas daļu, brīžiem gan ir mazliet bail, ka kādā dubļainākā pagriezienā tā arī paliksim, jo liekas, ka te brauc tikai mežizstrādes tehnika, un redzams, ka pamatīgais lietus arī atstājis savas pēdas. Cilvēkus nemana. Taču pēc brītiņa ceļš kļūst labāks, un skatam paveras koši zaļi apsūnojuši koki. Uz tiem pamanām oranžas astes – koku galotnēs nozūd divas rudas vāveres. Spīd saule, kļūst siltāks, un nevaram vien beigt priecāties par pasakai līdzīgo ainavu – acis ir noilgojušās pēc zaļuma, pat ja zaļums ir tikai sūnas (un, kā jau sūnām piederas, – tās no vienas puses kokus iekrāso košākus). Laika prognozē solīto mazītiņo saules brīdi esam noķēruši!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 17. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!