Ceļojuma sākotnējo desmit dienu programmu biju izveidojis Polijas dienvidu un Čehijas, kā arī dažu Slovākijas objektu apceļošanai. Skaistu un interesantu vietu tur netrūkst, tomēr es kritu par upuri... Google attēlu meklēšanas algoritmam. Pie kāda no Čehijas skatiem līdzās pazibēja arī maģiski skaistas fotogrāfijas no Alpu reģiona, un tā radās ne pārāk praktiskā ideja, nemainot ceļojuma ilgumu, maršrutā pieķert klāt arī Austriju, Itālijas ziemeļus un Šveici.
Pirmā diena aizrit gandrīz nemitīgā braukšanā, lai iedzītu iespējami dziļāku ķīli Polijas plašumos, traucoties garām pārsvarā monotonajiem šīs valsts centrālajiem apvidiem pretim kalnu reģioniem abpus Polijas un Čehijas robežai. Piestājam tikai divās vietās: kādā Lietuvas ceļmalas krodziņā starp Kauņu un Marijampoli, kurā mums kā lietuviešu nacionālo ēdienu iesmērē knapi uzsildītu kartupeļu pankūku ar maltās gaļas pusfabrikātu (nevar ne salīdzināt ar to, kā šis ēdiens garšoja Viļņas televīzijas torņa restorānā), un nenosakāmas izcelsmes smirdoņas apvītā benzīntankā Polijā. Gandrīz pēc 1000 kilometru nobraukšanas vēl gadās piedzīvojums ar iekļūšanu motelī, par kuru, izrādās, samaksu pieņem tuvējā benzīntankā, turklāt tikai skaidrā naudā. Par laimi, viena no benzīntanka operatorēm pati piesakās aizvest līdz tuvējai pilsētiņai, lai varu bankomātā izņemt nepieciešamo summu zlotos.
Pastaiga debesīs
Pirmā vieta, kuru mūsu ceļojumā apzināti apmeklējam, atrodas Čehijā, un tas ir vismonstrozākais skatu tornis, kādu līdz šim gadījies redzēt. Dolni Morava Sky Walk sarežģītais metāla konstrukciju pinums atgādina kaut ko no futūristiskām filmām par cilvēces nākotnes mītnēm. Tas ir plats, cilindrisks tornis, kurā no koka dēļiem izbūvēta spirālveida laipa pakāpeniski ved uz platformu 55 metru augstumā virs kalna virsotnes, kas savukārt atrodas ap kilometru virs jūras līmeņa. Kopumā tas paver plašu 360 grādu skatu uz apkārtējo Sudetu kalnu ainavu. Skatu tornī nav neviena pakāpiena, kas nozīmē, ka to ērti apmeklēt ar bērnu ratiņiem un teorētiski arī ratiņkrēslā, lai gan ratiņkrēslā varētu nebūt tik viegli tikt līdz pašam tornim – turp uzved vaļējs slēpotāju pacēlājs, kurā iekāpt un izkāpt jāprotas gana veikli. Taču braukšana šādā pacēlājā ir piedzīvojums pats par sevi – protams, ja vien nav pārāk bail no augstuma. Tas ļauj iztēloties sevi putna vietā, lai gan, kad palūkojas lejup uz asajām klints šķautnēm, domas mēdz arī ļauni pajokot: sak, ja nu pacēlāja krēsls tagad kristu lejā, vai nesanāktu pavisam cita veida "pastaiga debesīs"?
Ap simt kilometriem no šīs vietas, otrā robežas pusē, atrodas arī viena no visskaistākajām Polijas pilīm – Ksjonžas pils, kas par spīti savam austrumnieciskajam nosaukumam nav teleportējusies no Ķīnas, bet gan celta te jau tālajā 1288. gadā un laika gaitā ieguvusi gan gotikas, gan baroka un rokoko iezīmes. Īpašais arhitektūras stilu sajaukums un atrašanās vieta diezgan stāva uzkalna korē, ko no trim pusēm aptver mežiem apaugušas nogāzes, padara pili par redzēšanas vērtu brīnumu. To apmeklēt gan vairāk ieteicams rīta pusē – pirmkārt, tad saules gaisma krīt uz pils fasādi, kas redzama no skatu vietas pils parkā, otrkārt, tad būs iespējams iekļūt arī pils iekštelpās, kas jau piecos pēcpusdienā tiek slēgtas.
Ūdentiņis, akmentiņis
Tālāk Vroclavas–Liberecas ceļa apkārtnē abās robežas pusēs meklējami ievērības cienīgi ūdenskritumi.
Čehijas pusē, pie Harrahovas pilsētiņas, atrodas Mumlavas ūdenskritums. Ja kāds uz to brauc, par katru cenu ieciklējies ieraudzīt tieši varenu ūdens plūsmu, varbūt viņam te (vismaz vasarā) nav ko meklēt. Savukārt, ja ir interese ieraudzīt krāšņu un neparastu skatu kopumā, tad te jāpiestāj obligāti. Šķietamās pretrunas atslēga slēpjas ārkārtīgi neordinārajā un skaistajā ūdenskrituma pamatnē – veidota no zeltainas krāsas, lieliem un gludiem, ūdens noslīpētiem granīta bluķiem, tā izskatās kā izlieta no misiņa, un graciozā ūdens plūsma vijas pār šiem iežiem kā koķetas blondīnes matu cirtas. Tas ir pirmais brīdis ceļojumā, kad tā pa īstam aizraujas elpa skaistuma priekšā.
Par labu noteikti nāk arī tas, ka lietusgāze ir aizbiedējusi lielāko daļu no pārējiem tūristiem un man blakus stāv tikai kāds vācietis, kas arī ir redzami apburts un pie sevis čukst: "Wunderbar!" ("Brīnišķīgi!")
Otrs ūdenskritums ir tikai 12 kilometru attālumā Polijas pusē. Kamenčikas ūdenskritums ir augstāks, lai gan šaurāks, bet īpaši interesantu to padara abpus esošās klinšu sienas – ūdenskritums un tā upīte atrodas tādā kā aizā, kurā var nokļūt, nokāpjot pa speciāli ierīkotām kāpnēm. Visiem ūdenskrituma apmeklētājiem obligāti jāuzvelk ķivere – acīmredzot tādēļ, lai pasargātu galvu no akmeņiem, kas varētu ripot lejā no klints.
Taču ūdenskritumi ir tikai viena no pieturām – tu neesi bijis Čehijā, ja neesi redzējis kādu no šīs valsts iespaidīgajiem klinšu stabu masīviem. Gluži kā Manhatanas debesskrāpji šīs vertikālās klintis sniedzas pretī debesīm no pāris desmitu līdz pat pāris simtu metru augstumam, vienīgi tās ir veidotas nevis no dzelzsbetona un stikla, bet no smilšakmens un tām apkārt nav pilsētas, bet gan mežs.
Mēs apmeklējam Hruboskalsko klintis, taču šādu klinšu grupu un reģionu Čehijas ziemeļos ir diezgan daudz, vairāki arī Polijas pusē, bet šī ir nomaļāka un mazāk tūristīga vieta. Līdz ar to šeit arī cilvēku daudz mazāk, bet miera, klusuma un dabas elpas vairāk, vienlaikus iztiekot bez maldīšanās un kāju laušanas pa mežonīgiem brikšņiem – pa meža takām līdz klinšu sākumam var ērti aizstumties pat ar bērnu ratiņiem, bet tālāk, pašās klintīs, uzved takas ar labiekārtotām kāpnēm. Žēl vienīgi, ka kārtīgākai šejienes apskatei pietrūkst laika, jo saule uzstājīgi māj dienai atvadas, – tas atstāj āķi lūpā, lai šajā vai līdzīgās vietās atgrieztos nākamajā Čehijas apmeklējuma reizē.
Šai pieturvietai seko diezgan murgains nakts pārbrauciens ziemeļu–dienvidu virzienā pāri Čehijai, jo cerētās vienlaidus autostrādes vietā remonta dēļ nākas kulties pa maziem, tumšiem un šauriem celiņiem. Vietām nav pat nekāda marķējuma – ne vidus un sānu līniju, ne atstarojošo ceļmalas stabiņu. Tāpēc ap pusnakti, kad pārguruši ierodamies viesnīcā Česki Krumlovā, pirmo reizi sāk šķist, ka esam iekodušies lielākā kumosā, nekā spēsim sakošļāt – braukšanai atvēlētajā laikā nebija ierēķinātas apvidus reljefa grūtības un apdzīvoto vietu blīvums, kas pārvietošanos ārpus autostrādēm padara krietni lēnāku nekā Latvijā (vidēji tikai ap 60–70 km/h). Turklāt nākamajā dienā gaida pārbrauciens pāri visai Austrijai.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Česlavs