Man ir pilnīgi brīvas rokas pašam izvēlēties apskates objektus, varu brīvi klīst pa ciematu un ielūkoties jebkurā kleķa, zaru un lapu būdā, neviens mani nekur nevirza un nevadā. Bet visur ir viena un tā pati, pilnīga un totāla posta aina.
Lepnākais ūdens trauks te ir iegumzīta cepamās eļļas kanna, tad vēl uz astoņām būdām, kurās iebāžu degunu, ir viens katliņš, dažas krūzītes, divas plastmasas bļodas… Jā, un tas arī viss. Nekādu gaismekļu, nekādu citu sadzīves priekšmetu, gultās – ja tā šos zaru pinumus var saukt – mētājas dažas skrandas. Kā viņi naktīs nenosalst, es iedomājos, naktis šeit ir aukstas. Nu jā, ugunskuru vietas vismaz ir… Nē, nevis pie katras būdas, bet katrā būdā iekšā.
No sava meža padzītie
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21.-27. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!