Viss sākas ar to, ka biļetes uz kuģi pa Ļenu nav tik viegli dabūjamas. Kinofestivāls ir beidzies, es ar čemodāniem uz ielas. Stūrgalvīga māņticība saka – esi ostā un gatava uz visu, tad arī aizpeldēsi!
Šoreiz tā nesanāk un pēc vairākām stundām romantiskas nīkšanas jāmeklē naktsmājas. No festivāla laipni aizrunātajām horeogrāfijas skolas kopmītnēm mani atbaida dežurantes nogurusī balss un pārāk daudzie noteikumi – kaut ar ierobežotiem līdzekļiem, tomēr gribas brīvību! Kad esmu jau gatava no sētmales noraut aizdomīgu sludinājuma lapiņu par dzīvokli "uz sutkām ostas tuvumā", kāds nejauši satikts festivāla brīvprātīgais atceras, ka viņa māsīca tikko atvērusi hosteli. Sazvanīta tā uzreiz atbrauc man pretim, un es, samierinājusies ar situācijas straujo maiņu – no luksusa viesnīcas uz kopgulēšanas telpām –, stiepju smago bagāžu uz ārēji bēdīgas blokmājas piekto stāvu.
Somas riteņu kaitinošā klaudzoņa pa trepēm, izrādās, nav bijusi velta: dzīvoklis ir ērts, mājīgs, un, tā kā neviena cita te nav, par gultasvietas cenu tieku gan pie jauka triju istabu dzīvokļa, gan jaunas uzticamības personas – Ļuba ir sirsnības un korektuma iemiesojums, kam turpmāko nedēļu ziņoju par saviem prom tikšanas un netikšanas piedzīvojumiem. Viņa saglabā laipnību pat tad, kad festivāla direktore pie manis uz interviju ir atnākusi ar milzīgu suni, kas saimnieci pat nelaiž pār slieksni.
Anarhista Stroda pēdās
Kamēr kuģis ar mani spēlē paslēpes (biļetes te ir, te nav), pievēršos vēsturei, kam ierosmi dod kāds jakutu režijas censonis. Jakutijas kino bumu (šajā Krievijas reģionā šobrīd top gan pārsteidzošs un augstvērtīgs autorkino, gan pašmāju žanra filmas jakutu valodā, ko ļoti iecienījuši skatītāji) nodrošina talantīgi autodidakti, bet šis puisis studē Maskavā un ambīcijas neslēpj – īstu dramaturģiju vajag, vērienu, mūsdienās viss tik sīks... Provocēju – ko tad tu pats gribētu filmēt? Viņš iekaist un aizraujas ne pa jokam, pārlec uz laiku pirms simt gadiem un kaismīgi stāsta par kādu sarkano komandieri un balto ģenerāli, kas abi, katrs savas dedzīgās pārliecības dzīti, vairākus gadus karo Jakutijas teritorijā. Viņi ir politisko cīņu un reālo ierakumu abās pusēs, taču dažādās kauju situācijās viens pret otru izrāda bruņniecisku, cieņas pilnu attieksmi. Kaujas rit uz dzīvību un nāvi, mainās iekārtas un ideāli, bet ne cilvēku kodols – spēcīgie raksturi nelokās pie katras politiskās šūpošanās…
Galu galā 1937. gadā viņi abi sēž vienā kamerā un ar pilnu degsmi aizstāv katrs savu pārliecību, kaut abu ideāli ir sabradāti un nāvessods ir vien pāris dienu vai stundu jautājums… "Tu saproti, kas par stāstu?" režisors kaismīgi vēršas pie manis. "Kāda drāma, raksturi, konflikts, kur lūst nevis cilvēku, bet milzīgas teritorijas, gadsimta liktenis! Ā, un tas Ivans taču bija latvietis!"
Jā, tas mani neizbrīna, jo latviešu sarkano strēlnieku un anarhistu pēdas tiešām ir veidojušas Krievijas un visas Eirāzijas vēsturi – asiņainu, pretrunīgi vērtētu un tomēr diženu. Augstāka sasnieguma pasaules politiskās kartes veidošanā mums, latviešiem, nav bijis. Tā nu gulšņāju Ļubas dzīvoklī un Stroda pēdas vispirms dzenāju internetā. Mani neizbrīna, ka Ivans ir Jānis Strods no Ludzas un tikai viņa fanātiskajā vadībā sarkanajiem spēkiem izdevās sakaut balto karaspēku, panākot milzīgās Jakutijas galīgo pievienošanu Padomju Savienībai. Tāpat uzzinu, ka mūsu kinematogrāfa noklusētā triecienniece Ada Neretniece 1967. gadā uzņēmusi filmu Ilgās dienas rīts, kur galveno varoni Strodu atveido Uldis Pūcītis. Rīgas kinostudijas veidotā filma ir bijusi pirmā aktierfilma, kas uzņemta Jakutijā – arī te mēs esam bijuši avangardā! Filmu nevienā interneta vietnē neatrodu, bet aizmigt nevaru – nojaušu, ka te apakšā ir milzīgs vēstures aisbergs.
Kad ideoloģija nokūst, varoņi iegūst otru elpu. Arī pēc nāves, arī pēc iekārtu maiņas un krišanas… Jā, īpaši tad!
Visu rakstu lasiet SestDiena 25. - 31. maija numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!