Jau labu brīdi skatos, kā sieviete ar piesietu bērneli uz muguras veikli, ar iezemiešiem vien raksturīgu pašcieņu mauc gaļu uz maziem iesmiņiem – pamīšus akniņas ar tauku pikucīšiem, filejas gabaliņus, arī sirdi, plaušas un eleganti savītus zarnu tinumiņus. Viņa nav viena, musulmaņiem tā nemēdz būt, palīdz vēl kāda lakatā ievijusies radiniece, kamēr citas un bērneļi skraida apkārt, katrs darot, ko prazdami. Mēs, trīs latviešu viesi, izrādāmies šīs berberu ģimenes viesmīlības jezgas cēlonis.
Esam iebraukuši pārāk dziļi Atlasa kalnos, lai uz nakti tiktu ārā – sildāmies pie primitīva pavarda un priecājamies par jumtu virs galvas. Šeit mūs ir atvedis Hasans, visai izskatīgs berberu vīrietis bez noteiktas nodarbošanās, ko mūsu kompānijai «uzdāvinājusi» Iveta – savējā "dīvānu ceļotāju" ciltī (jeb Couchsurfing platformā) visās valstīs un kontinentos. Marokā viņa ir mūsu mēle, jo tekoši runā franciski, bet pēc vairākkārtējas viesošanās šajā zemē šo to saprot arī berberu mēlē. Lai arī, kad esi pār slieksni pārlaists, runā, kā gribi – tu jau esi pieskaitīts savējiem!
MELODIJA VĒJĀ
Maroka ir Āfrikas priekšpostenis, tā vēl tikai noskaņo melnā kontinenta meldiņu. Tas ieskrienas pa šauro tiltiņu no Gibraltāra puses, pasit ritmu gar okeāna stāvkrastiem, apvijas sniegotajām kalnu virsotnēm (hā, neticējāt?), izspraucas šaurajām kalnu aizām, atgūst plašumu krāšņajās upju ielejās, lai, māla pilīm, medīnām un būdiņām cauri izsvilpjot, tiktu līdz tuksnesim un tā plašajam, samtaini dramatiskajam skanējumam. Ja melodija būs savā aukas spēkā, tad tuksnesis jūs nelutinās, pātagos ar smilšu aizkaru un svilinās visus jutekļus. Vējš te ir valdnieks un pavēlnieks, dervišs, kas uzvirpuļo, smejas un iznīcina, – viņu jāmāk lasīt, lai dotos tuksnesī vai paliktu smilšu jūras pievārtē.
Sahāra, berberi, tuaregi, ar garum garu šalli aiztīts kakls, galva, mute, atstājot vien caururbjošu acu skatienu, kas lūkojas ar dabas bērna pārākumu, jātnieks uz kamieļa, kas smiltīs parādās un turpat pazūd, zibenīgi pieņemts lēmums par svešinieka likteni zem vasaras kveldējošās saules vai ziemas aukstajām zvaigznēm, kas vienlīdz ātri spēj nogalināt nevietā nokļuvušo... Ai, seno dienu romantika un balto ceļotāju piedzīvojumi, ko mūsdienās aizstāj pragmatiski organizētā tūrisma industrija ar minimalizētu iespēju dabūt avantūrista cienīgu galu un atklāsmes nākamajai dzīvei... Nē, ja tik tālu esi ticis, būsi pieskaitīts un smiltīs tevi nepametīs. Izvilks ārā, nopurinās un uzsēdinās uz kamieļa kaut vēkšpēdus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!