Rītā, kad dodamies prom no galvenās Seišelu salas Maes uz Silueta salu, esmu satraukusies. Mazliet tāpēc, ka baidos nepaspēt uz prāmi, jo mūsu iepriekš sarunātais šoferis kavē, bet galvenokārt tāpēc, ka Silueta sala ir viena no skaistākajām vietām, kurā jebkad esmu bijusi. Tagad – pēc astoņu gadu pārtraukuma – es tajā atgriežos! Galvā šaudās domas: ja nu man tur patika tāpēc, ka tās bija mūsu kāzas? Ja nu atkārtoti iespaidi vairs nebūs tik spilgti un tur vairs neliksies tik skaisti, jo astoņos gados ir ceļots un redzēts daudz?
Šoreiz paliksim tikai dažas dienas, jo tūristu sezonas pīķī nakts vienīgajā naktsmītnē uz salas maksā daudz. Arī paradīzei ir cena.
PĒC JAUNĀM ATMIŅĀM
Kad iebraucam kuģu piestātnē, tur jau pilnā sparā kūsā dzīvība. Atpūtnieki pie galdiņiem malko dzērienus un uzkož. Nogurušajās sejās rakstīts, ka cilvēki ceļā pavadījuši garas stundas un šeit ieradušies uzreiz no lidostas. Tas man atsauc atmiņā pirmo viesošanos šajā vietā – bez bagāžas, jo tā aizkavējusies, vien dažas dienas pirms kāzām, gudrojot, kas no nepieciešamā ir čemodānos un bez kā varētu iztikt. Šoreiz somas ir ar mani, kaut lielas vajadzības pēc tām nav – varētu iztikt vien ar to, kas mugurā.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 26. maija - 1. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!