Tas bija simboliski – pirmajā dienā, kad vīrusa disciplīna lika palikt mājās, uz palodzes atklājās pārsteigums. Jau vismaz gadu noziedējusī orhideja slepus, prom no mums noliektā zarā bija izdzinusi četrus stingrus, uzvarošus ziedus. Ne es no tām lapām ko cerēju, ne apieties mācēju, bet dzīvības dziņa dara savu. ''Pavasarī viss ziedēs un plauks, lai cik vīrusu arī nebūtu plosījušies,'' toreiz nodomāju, un tas ir piepildījies – ar maskām vai bez, bet klāt jau vasaras pilnbrieds!
Skatījos ziedos, un kļuva labi. Tik ļoti, ka atmiņās pārcēlos uz nesen Indijā skatīto orhideju dārzu un dabas parku, bet pēc tam uz Asamas slavenajām tējas plantācijām.
Lēdija un degunradži
Pirms orhidejām bija ziloņi un degunradži. Vispirms tie no mums slēpjas, bet vēlāk, agri no rīta, iznirst no miglas vāliem kā spokaini pasaku tēli. Tieši rīta dūmaka ir tas burvju priekškars, kas dzīvniekus padara par tādiem kā zudušās paradīzes tēliem – mierīgiem, sevī iegrimušiem, gracioziem. Ūdens lāmās slaistās omulīgu formu degunradži. Mums, lielo ziloņu mugurās sēdošiem, blakus tūļājas mazi ziloņu bērniņi, izvijot snuķus augstos sveicienos. Kā mītiski mīnotauri no rītausmas vāliem iznirst raženo ūdens bifeļu stāvi. Kā kustīgs ornaments miglā strauji sakustas mazi briedīši un meža cūkas. No visām pusēm skan mostošos putnu balsis un dažādu kukaiņu skanīgais orķestris. Mēs esam tā visa vidū un elpojam vienā ritmā ar dabu.
Neilgs brīdis miglā dod vairāk nekā vesela diena safari – daba mostas un ir dzīva, tā sola, ka viss notiek uz labu.
Bet ne vienmēr ir bijis tā. 1904. gadā uz Asamas provinci speciāli devās brīnišķīga lēdija, skaistā un augstdzimusī baronese Mērija Viktorija Kerzona. Tolaik viņai bija trīsdesmit četri gadi, vīrs – Indijas vicegubernators un pašai – augstākais stāvoklis sabiedrībā, kāds vien Britu Indijā bija iespējams. Šī lēdija bija dzimusi Čikāgā ietekmīgā ģimenē un baudījusi izcilu izglītību – mājās viņu mācīja pat universitātes profesori. ''Briljanti spožais intelekts'', kā to vēlāk raksturoja biogrāfi, kopā ar Mērijas apburošo skaistumu bija tik jaudīga kombinācija, ka liktenis varēja būt tikai izcils. Savu vīru Džordžu Kerzonu jaunā skaistule satika Londonas augstākajā sabiedrībā. Viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs parlamenta deputāts – dižciltīgs, iznesīgs, skaists. Mērija pieņēma lorda bildinājumu un divdesmit četru gadu vecumā kļuva par viņa dzīvesbiedri. Pāris ar savu spožumu sajūsmināja gan Angliju, gan Ameriku, taču vēsturē viņu vārds ierakstīts saistībā ar tolaik britu pārvaldē esošo Indiju.
Lēdijai jau bija piedzimušas trīs meitas, kad Džordžam piedāvāja vicegubernatora posteni Indijā, un Mērija Viktorija to atbalstīja ar visu sirdsdegsmi.
Indijā viņa bija tik spoža, ka tūkstošiem cilvēku viņu pielūdza krāšņās ceremonijās, apbrīnoja viņas tērpus, gaumi, skaistumu, labākie dzejnieki veltīja dzejoļus, mākslinieki gleznoja portretus, viņu salīdzināja ar briljantu un zeltā ierāmētu pilnmēnesi. Viņai par godu tika selekcionēta īpaša rožu šķirne violetā krāsā un ar brīnišķīgu smaržu, bet viens no Mērijas Viktorijas tērpiem joprojām ir izstādīts kā pasaules mākslas šedevrs. 1902. gadā Deli greznākajā reprezentācijas zālē Džordžs organizēja ekstravagantu balli par godu karaļa Eduarda VII kronēšanai. Lēdija Kerzona tajā parādījās, tērpta ''spalvu kleitā'', kas uz visiem atstāja satriecošu iespaidu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26.jūnija- 2. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!