Igvasu ūdenskritums tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajām vietām pasaulē, kura noteikti vismaz vienreiz dzīvē jāapmeklē katram! Tas atrodas uz Argentīnas un Brazīlijas robežas, un tās ir 275 neparasti skaistas un spēcīgas kaskādes, kas veido vislielāko ūdenskritumu sistēmu pasaulē. "Igvasu" tulkojumā no gvaranu valodas nozīmē "lielais ūdens", un ūdens te patiesi ir "liels". Eleanora Rūzvelta savulaik, pirmoreiz ieraudzījusi šo ūdenskritumu, esot teikusi: "Nabaga Niagāra..." Un tā arī ir, jo salīdzinājumā ar šo ūdenskritumu Niagāra liekas maza.
Apmeklēt ūdenskritumu var gan no Argentīnas, gan Brazīlijas puses, bet vislabāk to izdarīt no abām – Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama vīza nevienai no šīm valstīm, un mēs ceļojuma laikā šo robežu šķērsojām pat divas reizes turp un divas atpakaļ. Abās pusēs ūdenskritumam ir dabas parki, kuros dzīvo neparasti dzīvnieki, un, ceļojot ar mazu grupu un īpašu dabas gidu, mēs nepārprotami ieguvām no šī brauciena vairāk nekā tikai iespēju apskatīt ūdenskritumu.
Robeža turp–atpakaļ
Tā kā braucam no Argentīnas puses, viesojoties Misjones provinces jezuītu misijās, mūsu pirmā pietura ir Puertoigvasu pilsēta. Te mēs ierodamies ap pusdienlaiku, nometam mantas viesnīcā un kafejnīcā tai pretī ieturam pusdienas. Te viss tiek pārdots pēc svara, un tas ir labi, jo vairumā vietu Argentīnā porcijas ir milzīgas un bieži vien nesanāk apēst visu uz šķīvja uzlikto.
Pilsēta atrodas triju valstu krustpunktā, un no skatu laukuma var redzēt arī Brazīlijas un Paragvajas skatu laukumus. Mums būtu gribējies ātri, ātri aiziet arī līdz Paragvajai, kaut vai tikai lai atzīmētos, ka esam tur bijuši, bet vietējais skotu izcelsmes gids Dankans brīdina, ka tas nav īpaši droši. Izrādās, šajā reģionā ir īpaši liela nelegālā migrācija – lielākā daļa darbvietu ir šeit, Argentīnas pusē, jo te ir viens no visnozīmīgākajiem tūrisma objektiem Dienvidamerikā. Daudzi paragvajieši katru dienu (!) nelegāli šķērso upi, lai nokļūtu darbā Argentīnā, bet vakarā brauc atpakaļ. Brīžiem varasiestādes sasparojas un aptur migrantus, bet tas esot reti, un runā, ka reģionam šāda "sistēma" pat esot izdevīga – paragvajiešu darbaspēks gluži vienkārši ir lētāks.
Mūsu brauciens sākas ar Brazīlijas robežas šķērsošanu. Pārbraucam pa tiltu pāri robežas upei, un jāsāk pierast, ka gracias vietā tagad pateicoties jāsaka obrigado – esam Brazīlijā, un šeit runā portugāļu, ne spāņu valodā. Taču, tā kā mums līdzi ir Dankans un vēl viena vietējā gide, process norit ļoti ātri – tiek paņemtas mūsu pases, bet mēs paliekam sēžot autobusā, nav pat jāiet nekur atrādīties. Kamēr gaidām uz robežas, vērojam daudzos satiksmes autobusus, kas te piestāj. Cilvēki izkāpj, dodas uz pasu pārbaudi un tad jau otrā pusē iekāpj atkal citā autobusā. Radio skan dziesmas spāņu valodā, un pēkšņi sadzirdu arī pazīstamus vārdus – tā ir ukraiņu grupas Kazka dziesma. Ir neticami to dzirdēt šādā vietā! Tikmēr mūsu pasu pārbaude jau notikusi, saņemam tās atpakaļ ar jaunu zīmogu un esam ceļā uz krāšņo ūdenskritumu.
Reti skati
Kā jau minēju, ūdenskritumus var aplūkot no visām pusēm – gan dodoties pārgājienu takās, gan piebraucot ar laivu, un no Brazīlijas puses var pat atlidot ar helikopteru.
Argentīnieši gan uzskata, ka helikopteri rada pārāk lielu traucēkli dzīvajai dabai, un tāpēc nepieļauj šādas ekskursijas savā pusē. Cenas tādam lidojumam arī nav mazas, mums uz vietas tiek minēti aptuveni 400 dolāru no cilvēka (salīdzinājumam: Lielo kanjonu vai Ņujorku no putna lidojuma var apskatīties aptuveni par 200 dolāriem).
Mēs ieejam parkā, un pirmais uzdevums ir iekāpt autobusā, kas mūs aizvedīs līdz ūdenskritumiem. Te satiekam kādu zviedru meiteni, kas stāsta, ka vakarā dosies uz Paragvaju pirkt lētu iPhone. Salīdzinām ceļojumu piezīmes, jo arī viņa šeit ceļo jau kādu brīdi. Neparastā kārtā šo pašu meiteni mēs satiekam vēl arī nākamajā dienā, bet jau Argentīnas pusē pie ūdenskritumiem. Pasaule tomēr ir ļoti maza.
Lai arī diena ir nomākusies, pirmais skats uz ūdenskritumu ir iespaidīgs, turklāt tā ir tikai viena no pirmajām kaskādēm, kas, iespējams, nebūt nav tā spilgtākā! Taču drīz mūsu acis pievēršas kam citam. Jāatzīst, ja mums nebūtu līdzi mūsu īpašo putnu gidu, visticamāk, būtu palaiduši garām kādu ārkārtīgi interesantu putnu – turpat blakus kokā ieraugām tukānu. Kad ejam tuvāk to aplūkot, apkārtējie cilvēki arī seko mūsu piemēram, un drīz zem koka jau stāv vesels tūristu bars. Izskatās, ka tukānam te, dobumā, ir ligzda, jo tas pēc brītiņa ielien tajā iekšā, nesot knābīti ogas, un tad atkal izlido laukā. Pielido vēl otrs un izdara tāpat. Tikai tad saprotam, ka arī pretējā kokā ir tukānu pāris, taču tas aiz lapām grūti saskatāms. Vēlāk izrādās, ka te dzīvo piecas tukānu sugas, tomēr tos ieraudzīt izdodas reti. Arī mēs vēlāk tos redzam tikai ļoti augstu kokā, tāpēc vēl jo vairāk novērtējam, kādu brīnumu esam redzējuši burtiski pirmajās minūtēs Brazīlijā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. -15. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ruksis