Mūsu dēls vēl nebija dzimis, kad izdomājām, ka februārī kopā ar viņu brauksim uz Portugāli pasildīt kaulus. Ceļojumam gribējām gatavoties ļoti laicīgi, bet tad paskatījāmies patiesībai acīs – vismaz mūsu izvēlētajā aviokompānijā nav iespējams nopirkt biļeti vēl nedzimušam bērnam, jo nepieciešams norādīt dzimšanas datumu, ko precīzi paredzēt īsti nevar. Nācās sagaidīt dēla nākšanu pasaulē.
Tuvojoties februārim un sīkuļa pusgada jubilejai, atskārtām, ka, lai kaut kur aizbrauktu ar puiku, nepieciešams ne tikai viņš pats, bet arī viņa personu apliecinoši dokumenti – pase vai ID karte (autovadītāja apliecība nederēs). Domādami, kā panākt, lai, gaidot savu kārtu uz fotografēšanos un liecības sniegšanu, jaunākais no mums nesagurtu, atklājām lielisku iespēju – izrādās, pasu kantoros var pierakstīties uz konkrētu laiku.
Kā gatavojāmies lidojumam? Īsti nekā. Jau kopš grūtniecības sākuma piekopu informatīvo askēzi – nevienu jautājumu, kas saistīts ar sīkuli, nemeklēju internetā. Tas palīdz nenojūgties informācijas pārbagātībā un neapmaldīties pašpasludinātu bērnkopības šamaņu mantrās. Vērsos pie paziņas, kas strādā par stjuarti, – viņa apstiprināja manas aizdomas, ka bēbītis lidmašīnā nav nekas traks un daudz biežāk visu pasažieru mieru traucē nevis raudoši bērni, bet gan piedzērušies pieaugušie. Turklāt mūsu dēlam vispār patīk čilot, tāpēc pieļāvu, ka četru stundu lidojumā gan jau kādu reizi drusciņ paraudās, bet kopumā būs labi. Un, ja arī gadītos nobrēkt tās četras stundas, apzinājos, ka tās kaut kad beigsies. Nedaudz sāku Kolātesatraukties tikai par to, ka viņam varētu sāpēt ausis spiediena maiņas dēļ, taču tikpat ātri beidzu satraukties, jo vienīgais veids, kā uzzināt, vai tā būs, ir izmēģināt.
"Runā kapteinis. Diemžēl…"
Dēla pārvietošanai līdzi ņēmām ratus un ergosomu. Ar ratiem var aizbraukt līdz pašai lidmašīnai un tur nodot apkalpojošajam personālam, kas tos pie lidmašīnas durvīm atdos atpakaļ galapunktā. Par to nav jāmaksā. Un ergosoma noder, ja gribas dēlu ņemt opā, bet rokas nav tik stipras, lai tur viņu arī noturētu. Lielisks palīgs gan lidmašīnā, gan vilcienā, gan restorānos.
Lidojums uz Lisabonu bija krietni ilgāks, nekā plānots. Visi ceļotāji sasēdās lidmašīnā, piesprādzējās, jau izdomāja, ko pa ceļam dzers, lidmašīna jau bija pie skrejceļa, kad skandās atskanēja: "Runā jūsu kapteinis. Diemžēl…" Tomēr jāatgriežas atpakaļ, jo neesot parakstīti kaut kādi dokumenti par tehnisko stāvokli. Uztraukumam neesot pamata – viss ir kārtībā, vienkārši aizmirsts paraksts. Kas jādara, jādara. Atgriežamies. Tiek sakārtoti paraksti. Laižam vēlreiz uz skrejceļu. Bet te atkal ierunājas Kapteinis Diemžēl, kurš vēsta par jaunu likstu. Ar tualeti viss esot kārtībā, taču sensors rāda, ka tā esot pilna, kaut arī nav. Ar tādu lidmašīnu nevar lidot, tāpēc visiem jākāpj ārā, bet apkalpojošais personāls tikmēr meklēs citu lidmašīnu. Mums jau bija apmēram skaidrs, ka nekur šodien neaizbrauksim, jo – kādā sakarā lai uz vietas būtu lieks lidaparāts darba kārtībā? Taču kļūdījāmies. Izlidojām ar divu stundu nokavēšanos. Visu šo laiku bēbis demonstrēja pilnīgu mieru. Viņam par divu stundu kavēšanos bija pilnīgi vienalga. Līdzīgā garastāvoklī viņš nogulēja visu lidojumu, kas arī citādi nebija tik gluds, kā mēs gaidījām.
Tuvojoties Lisabonai, atkal tika atskaņota vēsts, kas sākās ar "runā jūsu kapteinis. Diemžēl…". Šādu uzrunas iesākumu dzirdējām aptuveni desmit tūkstošu reižu. Šoreiz ar dokumentiem un tualeti viss bija kārtībā, bet Portugāles galvaspilsētā bijusi vētra, kuras dēļ uz laiku slēgta lidosta. Tagad gan viss strādājot, bet pa to slēgšanas laiku gaisā "sakrājušies" tie, kas grib nolaisties. Būšot vēl stundu jāpalido uz riņķi. Tas man nedaudz atgādināja asa sižeta filmas Cietais rieksts otro daļu. Sajūtas pastiprināja airBaltic izvēle kūciņu pasniegt zārkam līdzīgā kastītē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19. - 25. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!