Skaistākā vieta ir... noliktavas. Hamburga

Šķiet, nav nevienas citas pilsētas, kurā es viesotos tik bieži kā Hamburgā. Vācijas otra lielākā pilsēta Hamburga, kurā, ieskaitot piepilsētas, dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, ir populārs galamērķis darījumu cilvēkiem, taču beidzot nolemju to apskatīt kā kārtīgs tūrists un visskaistākajā laikā – pavasarī! Tas gan nenozīmē, ka te nav ko meklēt citos gadalaikos – vasara būs labs laiks burāšanai Alsteres ezerā un pilsētas apskatei, rudenī var baudīt kultūru Elbas filharmonijā, kura akustiski ir viena no vislabākajām koncertzālēm pasaulē, savukārt ziemā doties uz Ziemassvētku tirdziņiem, kuri šeit tik tiešām izceļas ar dažādību – te ir pat nerātnais Svētā Pāvila tirdziņš pilsētas sarkano lukturu rajonā Reeperbahn. Taču es esmu šeit pavasarī, un man plānā ir baudīt skaisti ziedošos parkus vienā no viszaļākajām Eiropas pilsētām un pārstaigāt neskaitāmos tiltus un kanālus. Ja iegadīsies lietaina diena, apskatīt arī muzejus un nodoties gastronomiskiem baudījumiem, jo Hamburgā ir ārkārtīgi daudz teicamu restorānu, kuros var nogaršot tiešām labu marokāņu, indiešu vai levantiešu virtuvi.

Zaļajā zonā

Ir nedēļas nogale, un, pēc cūcības likuma, kad visu nedēļu ir bijis +25 °C, tagad laika prognoze sola lietu. Varētu doties uz planetāriju – kādreizējā ūdenstornī atrodas viens no Eiropas visvairāk apmeklētajiem planetārijiem, kas atvērts jau 1930. gadā un nesen ir atjaunots. Te tiek organizēti arī daudzi un dažādi šovi, no kuriem vairākumam ir arī tulkojums angļu valodā. Taču šoreiz mēs sestdienas rītā ar skubu dodamies uz parku – sasmelties ziedošo ķiršu sajūtu. Magnolijas noziedējušas jau pirms divām nedēļām, un aprīļa beigas ir pats pēdējais laiks, lai noķertu sakuras. 

Stadtpark (pilsētas parks) pilsētas ziemeļu daļā ir īsta oāze, agrajā rītā nemana īpaši daudz cilvēku, tik pa retam "suņotājam" un pastniekam uz velosipēda, un mēs ar pilnu krūti ieelpojam zaļumu. 

Ziedošas rododendru kupenas zem kokiem, plaukstošas tulpes un skaistie Japānas ķirši, kas jau pavisam tuvu pārziedēšanas robežai, taču tā ir pat skaistāk, jo visa zeme ir ziedlapiņu pilna. Pastaigājamies gar ūdens malu un varam novērot, kā pamazām sarodas nelieli vīriešu pulciņi ar radio vadāmiem laivu modeļiem. Tā nu pa dīķi kopā cirkulē laiviņas un zosis, kas skaisti peld rindiņā – priekšpusē lielais putns, tad viens aiz otra mazie zoslēni un noslēgumā atkal lielais. Zosis appeld apkārt nelielajai saliņai un atkal parādās otrā pusē, bet pēc pāris apļiem izkāpj krastā, dodas kašāties zem ķiršiem un no savām nodarbēm iztrūkstas tikai tad, ja parādās pa kādam lielam, melnam sunim – gaišas krāsas suņi tās nez kāpēc vispār nebaida, mazi un melni arī ne, bet lieli un tumši pelēki vai melni jau labu gabalu no dīķa malas liek visai saimei iemukt ūdenī. No cilvēkiem tām nav baiļu – kamēr kāda māksliniece zīmē rīta skici, putnu ģimene pastaigājas tieši blakus. Ievēroju arī, ka visas pieaugušās zosis ir apgredzenotas. Kamēr esam tā aizrāvušies ar zosu ikdienas novērojumiem, pie mums pienāk sirms kungs un sāk sarunu. Izrādās, viņš ir inženieris, kura hobijs ir fotografēt putnus – kopā ar sievu pirms divdesmit gadiem sācis un joprojām ar to aizraujas. Viņš mums parāda, kur ir ligzdas, arī pa kādam retākam putnam, un izstāsta, ko tie ēd un kad sastopami. Vēlāk parkā atgriežamies vēl ap saulrieta laiku, kad rododendri izskatās, kā zeltainās saules pildīti, laukumiņā vīri spēlē šahu, bet krūmos var pamanīt arī pa kādam trusītim.