Svētā vieta starp debesīm un zemi. Meteori

Kad vēlā pēcpusdienā izkāpjam Saloniku lidostā, pirmā novembra smidzinošais lietus nekādi neuzmundrina sagurušo miesu un garu. Sliktā ziņa ir tā, ka ceļš vēl nebūt nav galā un līdz galamērķim jāpaciešas krietns brīdis. Lai arī autobuss līdz pilsētas centram tiek atrasts bez kavēšanās, brauciens aizņem krietni vairāk laika, nekā plānots, jo izskatās, ka piektdienas pēcpusdienas sastrēgumi ir neizbēgami arī Grieķijā.

Valsts otra lielākā pilsēta sevišķi pozitīvu iespaidu uz mums neatstāj – vismaz ne pa autobusa logu. Jāņem gan vērā, ka lielākoties mūsu skatieni pievērsti pulkstenim, kas, šķiet, sācis skriet uz priekšu ātrāk, nekā ierasts, un kartei telefonā, kas mūsu kustību autoostas virzienā uzrāda gluži vai gliemeža ātrumā. Desmit minūšu pirms iecerētā autobusa atiešanas ar atvieglojuma sajūtu ieskrienam dzīvelīgajā Saloniku autoostā, lai tur uzzinātu, ka reiss ir izpārdots un šodien tas ir pēdējais uz mūsu galamērķi.

Nekas, mums ir plāns B – vilciens. Lai arī tas nozīmē, ka ceļā būs jāpavada vēl ilgāks laiks un atkal jānīkst sastrēgumā, lai tiktu līdz dažus kilometrus attālajai stacijai, vismaz pastāv cerība tikt līdz galam. Satraukums nokavēt arī vilcienu liek mums izkāpt pieturu iepriekš, jo līdzšinējais autobusa pārvietošanās ātrums vedina domāt, ka iešana kājām būs krietni labāks risinājums – pat neskatoties uz lietu un tumsu, kas jau nemanāmi paspējusi iezagties pilsētā un pieslīpēt tās apdriskātākos stūrus un mazāk fotogēniskās ainiņas.

Kurš vairs pateiks, kas vainīgs – brauciena sagurums, bailes nokavēt vai jau pieminētā Saloniku tumsa –, bet ar pirmo soli, izkāpjot pieturā, attopos līdz potītei dziļā peļķē precīzi savas kājas izmērā. Ar katru nākamo žļurkstošo soli cenšos sevi pārliecināt, ka ne tik gluds ceļojuma iesākums nav rādītājs turpmākajam atvaļinājumam. Taču jau tā aiz matiem pievilktais optimisms saplok līdz kritiskam līmenim, kad ar pāris sekunžu pārsvaru stacijas pieturā mums deguna priekšā apstājas autobuss, kuru tik cītīgi mēģinājām apsteigt. Nevaru izlemt – smieties vai raudāt –, tāpēc sakožu zobus un soļoju vien iekšā stacijā.

Sagaidīšana grieķu stilā

Laikam Grieķija neatlaidības pārbaudes testu ar to ir beigusi, atzīstot mūs par labiem esam, jo kopš tā brīža viss iet, kā plānots. Vilciena biļetes kabatā, un pat atlikušas desmit minūtes līdz tā atiešanai. Pats vilciens, ja ne pirmā svaiguma, tad vismaz pieklājīga paskata, un pusotru stundu ilgais brauciens paiet iemidzinošā, vilciena dunoņas pavadītā relaksācijā. Tomēr pavisam atslābt nedrīkst, jo ir jāpamanās izkāpt mazītiņā ciemā nekurienes vidū – citādi var attapties Atēnās, nevis plānotajā Kalambakā.

Izkāpjam nelielā dzelzceļa stacijā kopā ar bariņu krieviski runājošu riteņbraucēju. Apkārtni ieskauj piķa melna tumsa, un, ja arī kāds šajā ciemā dzīvo, šobrīd laikam nav mājās vai taupa elektrību. Par laimi, turpat uz perona ir neliela ēstuvīte, pa kuras pavērtajiem logiem skan jestrs grieķu meldiņš. Liels ir mūsu pārsteigums, kad atveram durvis un ieraugām trīs jaunus muzikantus, kuri ar mazliet apdzisušu entuziasmu trinkšķina savus instrumentus un dzied, tā teikt, dzīvajā. Vienā mirklī visi atbraukušie atdzīvojas, un sejās parādās neviltots smaids, jo, gluži kā Vēja mātes Sprīdītim dāvātā stabulīte lika visiem dancot, arī šajā mirklī kājas un rokas sāk pašas šūpoties līdzi jautrajam ritmam.

Izskatās, ka viesmīlīgā sagaidīšana nekādi neietekmē sešus vietējos ēstuvītes apmeklētājus – onkuļus, kuri sasēduši ap Grieķijā tik iecienīto galda spēli tavli.