Vēl un vēlreiz uz Ameriku

Tā sajūta, kad iesēdies īrētā auto, priekšā tev ir daudz brīvu dienu un nekāda īpaša plāna, kā tās pavadīt. Tikai ļauties. Notikumu gaitai, piedzīvojumiem, savu sapņu piepildīšanai. Amerikā. Mans Amerikas stāsts sākās pirms astoņiem gadiem un vēl nav beidzies. Amerika mani satrieca vislabākajā nozīmē, ievilka sevī un nelaiž vairs vaļā. Katru gadu mani ceļi ved atpakaļ uz Ameriku, jo tur ir ko redzēt un darīt. Rietumu krasta dabas parki – katrs citāds, jāredz visi! Simtu pirmā šoseja, kas ved gar Klusā okeāna piekrasti – tik dievīgi skaista, ka vismaz reizi tā ir jāizbrauc visiem! Brauciens no Maiami uz vistālāko dienvidu punktu – Kīvestu – arī noteikti ir tā vērts. Tad vēl saulrieta vērošana Lielajā kanjonā, maltīte kādā no Ņujorkas restorāniem debesskrāpju augstākajos stāvos, pasaules vislabākie šovi Lasvegasā. Un kā bez līdzi jušanas kādam no mūsējiem NBA vai NHL?

Visu šo jau it kā esmu piedzīvojusi, tomēr mans Amerikas piedzīvojums vēl nav galā. Amerika ir liela, katrs tajā var atrast kaut ko savai sirdij tuvu, arī es, kas tur jau bijusi, kā varētu šķist, daudz par daudz reižu. Šis ir stāsts par manu Ameriku – to, kuru es sāku iepazīt pirms astoņiem gadiem un kura mani turpina fascinēt, un par varbūt ne tik populārām vietām, kuras mani ir tik ļoti savaldzinājušas. Par sapņiem, ko piepildīju. 

Klints, vārdā Vilnis

Man pietiek ar skaistu, uzrunājošu bildi, lai es dotos vienalga, cik tālu, un šo skatu redzētu dzīvē. Tā man bija arī ar klinti, vārdā Vilnis (The Wave), kura atrodas Arizonas štata ASV nacionālajā parkā Coyote Buttes. Tomēr es nezināju, ka apmeklētāju skaits ir ierobežots un dienā šo īpašās formas klinti ļauts skatīt tikai nieka 20 cilvēkiem, kuri atļauju iegūst loterijas veidā. Jau biju nopirkusi aviobiļetes uz Lasvegasu, kad uzzināju, ka tiešsaistes loterijas termiņš pagājis. Par laimi, ir vēl otra iespēja – desmit cilvēku pie atļaujas var tikt, dienu iepriekš ierodoties Kanabas tūristu informācijas centrā un piedaloties atļauju loterijā.

Simt desmit cilvēku un vairāk nekā piecdesmit pieteikumu – tāda bija mūsu dienas statistika. Tā kā pieteikums ceļabiedru kompānijai var būt kopīgs (norādot līdz sešiem cilvēkiem), teorētiski pastāv iespēja visiem īpašo skatu izbaudīt kopā. Tomēr tikai teorētiski, jo katram pieteikumam tiek piešķirts numurs un Latloto izlozei līdzīgā uzpariktē ar bumbiņām tiek noteikti laimīgie. Mums veicās – mūsu pieteikums tika izlozēts pats pirmais! Visu dienu staigāju ar reāli stulbu smaidu sejā un nespēju tam noticēt. Es, kura nekad nevienā loterijā nav neko vinnējusi, atbrauc uz Ameriku un ar pirmo piegājienu tiek pie Viļņa apskates atļaujām! Salīdzinājumam: "mūsu dienā" pie ieejas atļaujas tika arī kāds vīrs ar vienpadsmito mēģinājumu.

Līdz ar atļauju tiek iedota karte un bilžu norādes, kā atrast klinti. Gājiens līdz tai ir vidēji grūts, tāpēc norādes palīdz, jo klinšainajā apvidū nav iestaigātu taku. Četrus kilometrus no autostāvvietas, sekojot norādēm, kalnos apslēptu, atrodam Vilni. Tik tiešām tas arī dzīvē izskatās kā bildēs – nereāls. Paslēpts kalnu grēdas ielokā un kā neiederīgs šajā vidē, jo apkārtējās klintis un to krāsas ne tuvu nelīdzinās tām, kādas ir Vilnim.   

Pat atrodoties jau tuvu vietai, kur ir paslēpusies leģendārā klints, nekas neliecina par tur esošo dabas brīnumu – tas tiešām izskatās kā sastindzis laikā, kā pārakmeņojies vilnis. Sēdēju tam iepretim un jutos bezgala priviliģēta, iedomājoties, cik cilvēkiem ir ļauts skatīt šo veidojumu savām acīm. Tajā dienā man bija jāatzīst pašai sev, ka nekad nevajag padoties, ja vēl pastāv pat niecīga iespēja, ka vari panākt, ko vēlies.

Havasu ūdenskritums

Taču Vilnis nav vienīgais iespaidīgais dabas veidojums Amerikā. Piemēram, Havasu ūdenskritums, kuru pavisam īsi varētu raksturot tā: ir ūdenskritumi, un ir Havasu ūdenskritums. Nepārspīlēju. Tas ir jāredz. Punkts. Šis ūdenskritums atrodas Lielajā kanjonā, un, lai uz to tiktu, kājām jāmēro apmēram divdesmit kilometru vienā virzienā, ieskaitot kāpienu lejā pašā kanjonā. Tos, kurus tomēr šāda attāluma mērošana kājām neuzrunā, uz Havasupai ciemu var aizvizināt helikopters. Taču, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka, dodoties šajā pārgājienā kājām, nenožēlosiet nevienu noieto metru! Brīdinu gan arī, ka tas varētu būt grūti, ilgi un galvā var šaudīties domas par to, kāpēc to vispār vajadzēja darīt. Vismaz ar mani tā bija. Taču visas mokas aizmirstas brīdī, kad nonāc pie Havasu ūdenskrituma, un gandarījums ir divtik liels, ja mērķis ir sasniegts ne tajā vieglākajā veidā, ne tā?

Stāvot iepretim tirkīzzilās krāsas ūdenskritumam, pie sevis domāju, kā dabā var būt izveidojies kaut kas tik skaists. Ne velti šo vietu sauc par Ēdenes dārzu. Dzidrais Kolorādo upes ūdens spēcīgi triecas no sarkanīgas, ar zaļumiem apaugušas klints trīsdesmit metru lejup, aukstām ūdens pilēm izsmidzinoties gaisā, un atsitas dabīgi izveidotajos baltajos kaļķakmens baseinos. Kādā brīdī man uzmetās pat zosāda un ne jau no vēsā, mitrā gaisa, bet no tā, cik Havasu ūdenskritums ir iespaidīgs. Tam iepretim, vienkārši sēžot klusumā, pavadīju veselu stundu un jutos pārlaimīga – par to, ka man ir iespēja redzēt, ka man ir iespēja noiet šo grūto ceļu kājām un ka es izmantoju šo savu iespēju. Pāris gadu vēlāk, par to domājot, atzinu sev, ka es ietu vēlreiz, pat atceroties, cik tas bija grūti, es ietu – lai to skaistumu redzētu vēl vienu reizi.

Vieta, kur upe met loku

Man Amerikā ir arī viena ļoti īpaša vieta. Ja esmu rietumu krastā, tā sauktajā kanjonu zemē, šī vieta ir obligāti apskatāmo sarakstā – visiem, kas brauc uz to pusi, es iesaku apmeklēt Horseshoe bend skatpunktu (no angļu val. – Zirgpakava loks, tā iesaukts, jo Kolorādo upe šajā vietā met loku, kurš atgādina zirga pakavu). Kolēģe, kurai biju ieteikusi to iekļaut apskates plānā, vēlāk atsūtīja man ziņu: "Tagad es saprotu, par ko tu runāji." Ir iespaidīgi! Esmu šai vietā klints malā sēdējusi ilgi, ieslīgusi pārdomās, vērusies lejā uz Kolorādo upi, un joprojām manu datora ekrānu rotā bilde ar Horseshoe bend.

Par šo vietu pati uzzināju no kāda puiša, kurš tur bija bijis vairākkārt. Viņš ir fotogrāfs, un viņa noķerto Horseshoe bend skatu es joprojām ierindoju starp visskaistākajām dabasskatu fotogrāfijām, ko jebkad esmu redzējusi. Jā, jā, arī šeit ir vainīga bilde, tieši viņa foto un viņš pats, kāpēc arī es pēc ilgām pārdomām izlēmu doties savā pirmajā Amerikas turnejā. Tomēr, lai cik skaists ir attēls, redzēt Horseshoe bend dzīvē ir pavisam kas cits. Tas ir episki. Šī ir arī vieta, kurā nav nekādu norobežojumu, te katrs pats atbild par savu drošību, jo kritums lejā no klints līdz Kolorādo upei ir ievērojams – 300 metru. Varbūt arī tāpēc mani šī vieta fascinē, jo ir saglabāts dabas mežonīgums un apkārtne, kāda tā dabiski ir izveidojusies.