Viņam ir lielas zilas acis un mazliet skumjš, caururbjošs skatiens. Ieraugot mūs, Reinis sabīstas, jo savā īsajā mūžiņā sastapis daudz pieaugušo, kas viņu kā kaķēnu staipījuši no vienas vietas uz otru. Pirms pusotra gada ne Regīnai, ne Zigudram pat prātā nevarēja ienākt, ka drīz viņu ģimenē ienāks mazs puisēns no bērnunama. Goldbergu ģimenes dzīve lauku īpašumā ritēja rāmi un laimīgi. Viņiem ir četri pieauguši bērni, no kuriem jaunākajam Artūram ir17 gadu, un seši mazbērni.
Kūleni dzīve apmeta 2012.gada janvārī, kad ģimene uzzināja, ka pusotra gada vecajai mazmeitai Renātei degunā ir audzējs ― sarkoma. Mazajai Renātei toreiz klājās smagi, mamma dienas un naktis pavadīja pie mazulītes gultiņas Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Pārbraukusi mājās, Regīnas meita stāstīja: «Mamma, tu nevari iedomāties, kāda pasaulē ir netaisnība! Mums ir grūti, bet tur ir viens puisītis, pie kura vispār neviens nenāk.
«Visiem bērniem ir mammas, tēti, ģimenes, ko kopīga nelaime saliedē, bet viņš ir viens. Es čubinu savu meitiņu, pieeju pie durvīm un paskatos pa spraugu: puisītis mani vēro, līdz sarāvies viens gultiņā aizmieg. Viņš stiepj rociņas, bet neviens nedrīkst iet klāt.» Slimnīcā viens pats gultiņā gulēdams, viņš bija sienā caurumiņu izurbinājis. Meita turpināja stāstīt, un ar mani kaut kas notika, es visu laiku domāju par to puisīti, līdz pateicu vīram. Mēs esam pieauguši, dzīvē daudz pieredzējuši cilvēki, tāpēc sapratām lēmuma nopietnību. Vīrs teica: «Mēs tagad dienu un nakti pārdzīvojam par mazmeitiņu, bet, ja paņemsim puisīti, vai vispār emocionāli spēsim ar to tikt galā ― sirds sāpēs par diviem. Tagad mīlam viņu kā savējo.»