Būvniecības speciālisti norāda, visapšaubāmākā kvalitāte ir lielpaneļu saliekamajām ēkām, jo atšķirībā no mūra mājām tās kopā satur metāla konstrukcijas, kas var sarūsēt un kļūt bīstamas. Rīgā šādas mājas pirmo reizi parādījās 60.gadu beigās Āgenskalna priedēs, kas ir vecākais galvaspilsētas mikrorajons.
Pēc Ministru kabineta noteikumiem, saliekamo lielpaneļu ēku kalpošanas termiņš atkarībā no sērijas ir 60–70 gadu. Taču jāņem vērā arī padomjlaiku celtnieku darba kvalitāte. Skaidras informācijas par šo ēku stāvokli trūkst, jo par to esot jādomā dzīvokļu īpašniekiem, nevis apsaimniekotājiem vai mākleriem. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) asociētais profesors inženierzinātņu doktors Jānis Grabis uzskata, ka konstrukciju bojājumi jau laikus liks par sevi vizuāli manīt, jo tie nevarot rasties vienā naktī. Grabis uzsver, ka metāla savienojumu atsegšana ir pārāk sarežģīta un dārga procedūra. Tomēr drošības labad šādu pārbaudi varētu veikt, Āgenskalna priedēs, kā arī divas eksperimentālās lielpaneļu saliekamās ēkas Saulgožu un Dāvida ielā, kas ir pirmās šāda tipa celtnes Rīgā. «Ja šī ir tā melnā kaste, par ko mēs neko nezinām, tad ir jāsāk no paša vecākā,» viņš saka.
Krietnāko kumosu no galvaspilsētā padomju gados saslietajām lielpaneļu ēkām (aptuveni 90%) šobrīd apsaimnieko pašvaldības SIA Rīgas namu pārvaldnieks (RNP). Visu savā pārvaldībā esošo ēku stāvokli apsaimniekošanas uzņēmums divreiz gadā pārbauda vizuāli, savukārt reizi trīs gados tiek veikta tehniskā apsekošana. Tomēr apgalvot, ka visi Rīgas lielpaneļu saliekamo ēku iedzīvotāji par savu mājvietu var justies droši un metāla konstrukciju atsegšana drošības labad nav nepieciešama, RNP pārstāvji neņemas. «Vienīgais, ko droši var apgalvot, ir tikai tas, ka cilvēks ir mirstīgs,» saka uzņēmuma preses sekretārs Krists Leiškalns. Šaubu ēnu pār RNP ēku apsekošanas kvalitāti netieši met profesora Jāņa Grabja teiktais, ka namu pārvaldēs nonākot vissliktākie inženieri. Viņam esot nācies redzēt tādus namu pārvalžu inženieru atzinumus, kuros aprakstītais ēkas stāvoklis ir tālu no realitātes. RNP valdes priekšsēdētājs Ervins Straupe atzīst, ka uzņēmumam ir nācies saskarties ar darbiniekiem, kuri ēkas apsekošanas aktus raksta, «kā miegā sapņodami», un šādos gadījumos darba attiecības tiekot pārtrauktas. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām, uzņēmums saviem darbiniekiem kā obligātu prasību ēku apsekošanas laikā ieviesa fotofiksāciju. Savukārt RTU Būvniecības fakultātes docentam Jurim Biršam ar šo jautājumu ir rūgta pieredze. «Treknajos gados» kādā televīzijas raidījumā viņš stāstīja, ka padomju laiku lielpaneļu saliekamās ēkas metāla konstrukciju dēļ ir daudz nedrošākas par mūra ēkām. Pēc raidījuma mākleri Biršam krituši krāgā, jo viņš ar saviem izteikumiem esot samazinājis šo ēku cenu. Šķiet, šodien situācija ir mainījusies. Sestdienas aptaujātie nekustamo īpašumu mākleri šīs ēkas aizstāvēt nemetas un saka vien to, ka zemākās cenas dēļ cilvēki tāpat tur turpina pirkt īpašumus. Savukārt namu apsaimniekotāji norāda, ka vizuāli par to sabrukšanu nekas neliecina, bet, ja gribas nopietnāku pārbaudi, tad tas jāizlemj dzīvokļu īpašniekiem.
Vienlaikus par pilnīgu informācijas vakuumu attiecībā uz Rīgas dzīvojamā fonda stāvokli runāt ir nevietā. Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments 2006.gadā pasūtīja pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot padomju laikos celto sērijveida ēku stāvokli. Tajā secināts, ka ir jāapsver 1955.–1995.gadā būvēto viena līdz trīs stāvus augsto ēku nojaukšana. RNP preses sekretārs Leiškalns šo secinājumu neuzskata par gana draudīgu brīdinājuma signālu, un dzīvošanu šādās mājās viņš pielīdzina braukšanai ar 30 gadu vecu Opel automašīnu. «Mēs ļoti labi saprotam, ka šis 80.gados ražotais opelis ir pārāk neekonomisks. Bet kā jūs man iestāstīsiet, ka man ir jāaiziet uz salonu un jānopērk jauna mašīna, ja man nav papildu līdzekļu?»
