Otrkārt, šis brīdis sakritis ar viņas atgūšanos no smagas slimības, kuru acīmredzot veicināja politikā saņemtā stresa un nenovīdības deva. Tagad Demakova saka - ja nebūtu saslimusi, noteikti nebūtu pieļāvusi dažas lietas, kas kultūrpolitikā notika pēc viņas aiziešanas.No smagās slimības jūs glāba ārsti, brīnums vai pašas gribasspēks? Es tomēr ļoti ticu Rietumu medicīnai. Providencei ticu, bet dakteri jāklausa, tad viss būs kārtībā. Dakteri var būt arī nejauki, bet tā vienalga ir svēto profesija. Turklāt ne tikai cilvēku ārsti, bet arī vetārsti. Tiem, kuri Kalnciemielas Mazo brāļu hospitālī strādā, visiem ir nimbs ap galvu - kad tu atbrauc ar tādu mazu kukaini kā mans suns, nesaprazdama, kas viņam kaiš, un caur asarām nevarēdama neko jēdzīgu pastāstīt, bet viņi saprot. Ko cilvēks jūt, kad uzzina, ka ir smagi slims? Bailes, pāridarījumu?Blēņas! Neko tamlīdzīgu. Man ne no kā nav bail, un sevis žēlošana ir pilnīgs bleķis. Ir sajūta, ka jācīnās par dzīvību. Slimības laikā nevienu brīdi nebijāt pacēlusi ķepas?Nē. Esmu šausmīgi apzinīga, un, ja ārsti ir pielikuši lielas pūles, lai mani atveseļotu, es taču nevaru sabojāt viņu darbu! Bet slimības rezultātā man nācās atteikties no vairākām draudzībām. Cilvēki bija pieraduši mani izmantot - praktiski un emocionāli. Es to vairs nespēju. Spēka nebija. Tagad tas spēks atgriežas.Politikā atgriezties negribat?Nekādā gadījumā! Kategoriski nē, pilnīgi kategoriski! Politika ir bijusi tikai cezūra, maza pauze manā garajā mākslas cilvēka mūžā. Kas ir politika pret itāļu valodu, ko tagad mācos, un Prustu? Nieks.Kad bijāt politiķe, jūs darbojāties ne tikai ap kultūru, bijāt gatava uzņemties arī aizsardzības ministra un pat premjera amatu. Varbūt tagad jūs, ja tomēr atgrieztos politikā, varētu pretendēt uz Izglītības ministriju un pabeigt jūsu vectēva Kārļa Ozoliņa iesākto - Berklava laikā viņš, būdams Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs, bija izdevis dekrētu, ka iebraucējiem no citām PSRS republikām divu gadu laikā jāiemācās latviešu valoda. Nekādas ministrēšanas un politikas vispār! Bet patriotisma sakarā man ir aizvainojums pret Nacionālo apvienību. Viņi man nezināmu iemeslu dēļ neizvirza par prioritāti pretī Nacionālajai bibliotēkai otrā Daugavas krastā pārbūvēt Okupācijas muzeju pēc Birkerta brīnišķīgā meta, kam blakus būtu Kristapa Ģelža izcilais piemineklis padomju represiju upuriem! Tas ir politiskās gribas jautājums - pateikt, ka šī lieta ir prioritāra. Ja viņi to nevar ielikt valdības deklarācijā, lai nestāsta par savu patriotismu!Jūs pierunājāt Birkertu samazināt Gaismas pils projekta apjomu. Vai to nevarēja nesamazināt?90.gadu vidū, kad tas notika, nevarēja nesamazināt, jo tad ēka maksātu 400 miljonus un projektu nepieņemtu ne politiskā vide, ne sabiedrība. To cīņu es būtu zaudējusi. Bet mēs ar Andri Vilku atradām risinājumu, un Zigurds Magone izbūvēja reti lietoto grāmatu depozitāriju Silakrogā.Rūgtums man ir par to, ka nav pateikts lielais paldies bibliotēkas galvenajam cēlājam Zigurdam Magonem. Viņu vienkārši izmeta no ministrijas ārā, un neviens žurnālists nav pajautājis, kāpēc. Ja es nebūtu saslimusi, nekad neļautu tam notikt. Tagad Grāmatu ķēdē daudzi puspazīstami cilvēki nāca man klāt un teica: ja Magone būtu palicis, šā apkaunojuma ar neizdarību no valsts puses ugunsdrošības lietā nebūtu.Kurā apjomā jūs būtu gribējusi redzēt bibliotēku - pašreizējā vai sākotnējā, nesamazinātā? Protams, sākotnējā. Pret pašreizējo izskatu man pretenziju nav, man vienmēr ir pretenzijas pret to, ka, aizbraucot bez pazīšanās uz ārzemēm, man bibliotēkās ir ar savām grāmatām jāsēž uz grīdas. Tā esmu sēdējusi Berlīnes bibliotēkā, un Parīzes Nacionālajā bibliotēkā vispār netieku klāt nevienam galdiņam - tās bibliotēkas ir absolūti pārpildītas! Pirmā, metaforiski runājot, "Zolitūdes traģēdija" taču varēja būt Nacionālajā bibliotēkā! Kad 2010.gada jūnijā Krišjāņa Barona ielā 14 iebruka grīda, 1200 grāmatu iekrita ūdenī un vēl 70 tūkstoši bija apdraudētas. Tas bija brīnums un gaiša zīme, ka neviena bibliotekāre necieta! Tur varēja mirt cilvēki! Grāmatu ķēdes ideja jau radās toreiz, kad, grāmatas glābjot, tās padeva no rokas rokā. Visu sarunu ar Helēnu Demakovu lasiet žurnāla Sestdiena 31.janvāra numurā!
Demakova: Man ne no kā nav bail
Viena no nedaudzajiem Latvijas politiķiem, kuru veikumu skaidri redzēs nākamās paaudzes, mākslas zinātniece un 90.gados arī lielu starptautisku izstāžu kuratore Helēna Demakova šajās dienās izjūt divkāršu gandarījumu. Pirmkārt, pirmās grāmatas jau aizceļojušas uz jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, kas diez vai būtu uzcelta, ja Demakova gan kultūras ministres amatā, gan pirms tam nebūtu tik neatlaidīgi iestājusies par nepieciešamību realizēt Gunāra Birkerta projektu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.