Iespējams, vienkārši vēl nav pienācis laiks. Politikas eksperti Irākas gadījumā iesaka vēl pagaidīt. Tikmēr ASV un britu īpašās izmeklēšanas komitejas jau cītīgi vētī kara un tam sekojošās misijas politiskos, militāros, finansiālos, juridiskos un morālos aspektus.
Gandrīz simtprocentīgi patiess šķiet apgalvojums, ka pasaule ir kļuvusi labāka bez kādreizējā Irākas diktatora Sadāma Huseina. Taču šim uzstādījumam var oponēt, norādot, ka pati Irāka tomēr nav kļuvusi par demokrātisku un stabilu valsti. Skatoties uz it kā pašu objektīvāko, proti, «sausiem» skaitļiem, aina izskatās ārkārtīgi skumja. Statistika liecina, ka pēc ASV iebrukuma Irākā šajā valstī ir gājuši bojā vairāk nekā 126 tūkstoši civiliedzīvotāju, 20 tūkstoši irākiešu policistu un karavīru un gandrīz tikpat liels skaits islāma kaujinieku. Arī starptautiskās koalīcijas spēku zaudējumi ir lieli — 4408 nogalinātie un 32 tūkstoši ievainoto, to skaitā arī Latvijas armijas karavīri.
Irākas iekšējā stabilitāte galvenokārt ir atkarīga no tā, vai izdosies atrast jaunu, visiem pieņemamu kopdzīves modeli. Salīdzinājumā ar 2006.gadu, kad savstarpējā karā starp etniski reliģiskajām kopienām vienā mēnesī gāja bojā 3000 cilvēku, tagad stāvoklis ir ievērojami labāks, tomēr dažādi uzbrukumi un eksplozijas joprojām paņem 50 vai pat vairāk dzīvību nedēļā. Šā gada februārī valsts teritorijā nogalināti 220 cilvēku. Beidzamo gadu laikā Irākas drošības spēki, kuriem kopš 2011.gada pašiem pilnībā jāatbild par situāciju valstī, ir kļuvuši spēcīgāki un darbojas daudz enerģiskāk, taču teroristu un diversantu grupu darbība neļauj armijai un policijai gūt pietiekami lielus panākumus. Lai gan Irāka spējusi gandrīz pilnībā atjaunot naftas ieguvi, tomēr neizdodas iedzīvotājus nodrošināt ar elektrību un tīru ūdeni.
Īsā kara un garā Irākas atjaunošanas perioda laikā tuksnešainajā zemē ir aizplūdušas ne tikai asinis. Vēl platākā straumē ir plūdusi nauda. Varbūt izklausīsies ciniski, taču zaudēta nauda cilvēkus mēdz iespaidot nopietnāk nekā iznīcinātas dzīvības, un, iespējams, par visspēcīgāko vielu pārdomām par Irākas kara jēgu un sekām kļūs Irākas atjaunošanas speciālā inspektora Sjuarta Bovena ziņojums ASV Kongresam. Ja prezidenta Buša vadībā ASV tiešām uzbruka Irākai, vēloties dot amerikāņiem iespēju nopelnīt, tad viņi ir panākuši tieši pretējo. Irākas atjaunošanā kā caurā maisā iebiruši 800 miljardi dolāru, pārāk augsta cena par tik pieticīgu rezultātu, kā izteicies Bovens. Karš un tā turpinājums tātad izmaksājis ASV 800 miljardus dolāru un ap 5000 dzīvību, bet visabsurdākais ir tas, ka liela daļa Irākas atjaunošanas projektu, kuros ieguldīta nauda, vai nu palikusi līdz galam neīstenota vai izrādījusies īsti nevajadzīga. Pie vainas acīmredzami ir ne tikai slikta administrēšana, pārraudzības trūkums, korupcija un zems drošības līmenis, bet arī «Rietumu olekts», ar kuru mērot ceļš neved uz mērķi.
Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzskata, ka lielā upuru skaita dēļ runāt par Irākas karā gūto mācību un tā iznākumu neesot vienkārši. «Man ļoti niez mēle, lai vaicātu, it īpaši skatoties atpakaļ, vai tiešām šis konflikts bija nepieciešams, vai tiešām šī invāzija bija vajadzīga. No otras puses, vienmēr ir gudrāk vērtēt pēc desmit, divdesmit gadiem. Ir ļoti grūti modelēt vai spekulēt, un neviens dators nepalīdzēs pateikt, kā būtu attīstījusies situācija, ja Sadāms būtu palicis un koalīcija nebūtu iegājusi Irākā, patriecot viņu no troņa. Varbūt izaicinājumi tad būtu citādi, bet nav teikts, ka tie būtu labāki. Tomēr pašreizējā situācija Irākā ir tālu no vēlamās, jo valsts ir iekšēji diezgan sašķelta un ekonomiski vāja. Mani šobrīd vairāk uztrauc tas, lai Irākas problēmas kopā ar visām pārējām šī reģiona problēmām nepārsviestos uz Turciju. Mums svarīgi, lai Turcija saglabātu stabilitāti, drošību visā savā teritorijā, kas tieši robežojas ar Eiropas Savienību.»