Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +24 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 29. jūlijs
Vidmants, Edmunds, Edžus

Baltsarkanbaltā "pastaiga" jeb uz Baltkrieviju pandēmijas un revolūcijas laikā

Baltkrievijas valsts tagadējais karogs ir gandrīz tāds pats kā PSRS laika, tikai bez sirpja, āmura un zvaigznītes. Taču par šā brīža varas opozīcijas simbolu kļuvis cits – baltsarkanbalts, kas bija arī Baltkrievijas Republikas oficiālais karogs no neatkarības pasludināšanas brīža 1991. gadā līdz 1995. gadam, kad patlaban pie varas esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko ieviesa uzlaboto padomju karoga versiju.

Lai gan pirms brauciena uz Baltkrieviju par baltsarkanbalto karogu zinu maz, tur to ignorēt ir grūti. Šīs krāsas vietām uzkrītoši, vietām gandrīz nemanāmi parādās teju vai katrā nostūrī. Ēku sienas vakaros izgaismojas baltsarkanbaltos toņos, sporta zāles, veikali un kafejnīcas maina izkārtņu krāsas, karogs tiek gleznots uz mūriem, stabiem, asfalta un pat kokiem. Visapkārt vējā plīvo baltsarkanbaltas lentītes, meitenes lako nagus un vecmāmiņas šuj spilvendrānas šajās krāsās. Dažreiz garām pabrauc pat kāds baltsarkanbalts auto.

Baltkrievijā jau zina, ka šī krāsu salikuma dēļ – pat par baltsarkanbaltas nozīmītes valkāšanu – draud aizturēšana un izrēķināšanās. Mašīnām ar karodziņiem tiek sasisti stikli un pārdurtas riepas. Klīst baumas, ka omonieši klauvē pie tiem dzīvokļiem, pie kuru logiem plīvo simboliskais karogs. Ja durvis neatver, tiek izmantots šāds triks: izslēgta elektrība, lai cilvēks ietu kāpņu telpā pārbaudīt korķus, pēc kā viņš uzreiz tiek arestēts. Tomēr, neskatoties uz to visu, liela daļa baltkrievu pamanās baltsarkanbalto iepīt savā dzīvē.


8. septembris. Otrdiena

Baltkrievijā es ierodos 2020. gada 8. septembrī. Gribētos saukt sevi par pieredzējušu ceļotāju – galu galā Baltkrievija ir jau 33. valsts manā sarakstā, taču doties uz turieni laikā, kad valstī nekontrolēti plosās ne tikai Covid-19, bet arī politiskie protesti un OMON vienības, var šķist vairāk nekā neprāts. Uzreiz pēc tam, kad sociālajos tīklos ievietoju fotogrāfijas no Minskas, no daudziem saņemu jautājumus: "Tu es Baltkrievijā?! Kāpēc? Ko tu tur dari?" "Man atvaļinājums. Latvijā kļuva garlaicīgi..." jokojoties atbildu.

Tas gan nav nekāds tūrisma brauciens – Minskā man jāapmeklē Izraēlas konsuls, lai iegūtu atļauju piedalīties ārstiem paredzētā programmā Izraēlā. Došanos uz Minsku līdz pēdējam atlieku, taču, kad līdz programmas sākumam palikusi tikai nedēļa, nekas cits neatliek, kā plānot braucienu.

No Latvijas Covid-19 dēļ tobrīd pasažieru pārvadājumi uz Baltkrieviju ir aizliegti, taču no Viļņas ir Belavia lidojums uz Minsku 8. septembrī – tieši dienu pirms man nozīmētās vizītes pie konsula. Līdz Viļņai savukārt varu nokļūt ar autobusu. Nākamās dienas ir haotiskas un saspringtas, man jāorganizē pats ceļojums, jāiet pie notāriem, lai kārtotu vajadzīgos dokumentus, un jāsakravājas astoņiem mēnešiem Izraēlā, uz kurieni plānoju lidot pa tiešo no Baltkrievijas. Divas dienas pirms lidojuma reiss no Viļņas tiek atcelts. Nolemju doties uz Minsku caur Tallinu.

Naktī pirms lidojuma izdodas iemigt tikai uz dažām stundām. No rīta, liekot pārbāzto koferi bagāžniekā, saplīst rāvējslēdzējs, un tas atsprāgst vaļā. Kamēr pārkravāju mantas, laika līdz autobusam uz Tallinu atliek pavisam maz. Tomēr paspēju – gandrīz pārkāpjot satiksmes noteikumus. Savukārt Tallinas lidostā bagāžas pārsvara dēļ gandrīz netieku lidmašīnā. Vai tas viss ir zīme, ka nevajag braukt? Neesmu pārāk māņticīga, tādēļ, izsviedusi pāris lieko mantu no kofera, dodos ceļā uz Minsku.

Lidostā muitas darbinieks ilgi pēta manu pasi un izjautā par ceļojuma iemesliem, tomēr zīmogu iespiež. Lidostas interjers un darbinieku formastērpi liek domāt, ka esmu veikusi ceļojumu ne vien pāri valsts robežām, bet arī laikā un ideoloģijās, ja vien ģenētiskā atmiņa par PSRS nemelo.

Taču tur jau mani gaida draudzene Darja ar vīru Borisu. Ar Darju iepazinos ceļojumā Izraēlā, un, ja nebūtu viņas, visticamāk, uz šo braucienu nebūtu parakstījusies. Darja pati ar vīru un mammu ir ieplānojusi pārcelties uz Izraēlu tieši 13. septembrī. Dokumenti viņiem jau sen ir nokārtoti, un tā brīža situācijas dēļ viņi ir nolēmuši ar promlidošanu pasteigties.

Uz Darjas mājām dodamies ar sabiedrisko; esmu gandrīz vienīgā, kas brauc ar masku. Kad esam manu 25 kilogramu koferi un vēl rokas bagāžu uzstiepuši uz pelēkas hruščovkas ceturto stāvu, mūs sirsnīgi sagaida Darjas mamma Sveta un čau-čau suns Nika. Viņu dzīvoklī valda pirmspārvākšanās haoss, bet virtuvē Darja jau gatavo smaržīgu turku kafiju un Sveta silda vakariņas. Baltkrievu viesmīlīgums neatpaliek no citām slāvu valstīm un izpaužas ikvienā sīkumā. Paēdusi sakārtoju vēstniecībai nepieciešamos dokumentus. "Pagaidām viss ir mierīgi," pirms gulētiešanas aizrakstu vecākiem.


9. septembris. Trešdiena

Pirmoreiz ar Baltkrieviju saskāros vēl laikā, kad kā ārste stažiere strādāju Baltkrievijas nodibinātajā sanatorijā Belorusija Bulduros. Mans darbs bija izmeklēt pacientus un nozīmēt tiem rehabilitāciju. Šie pacienti galvenokārt bija bērni no Gomeļas reģiona, tā sauktie Černobiļas bērni ar iedzimtiem sirds defektiem un vairogdziedzera patoloģijām – katastrofas seku paliekām. Tolaik man pirmoreiz nācās noskaidrot, kas ir batja – viņu man ieteica piesaukt, strādājot ar nepaklausīgajiem bērniem. Klausījos audzinātāju stāstos par veselībai bīstamo rūpnīcu gaisa piesārņojumu, kā mērogi tiek noklusēti. Mēģināju palīdzēt jaunam puisim ar sirds un asinsvadu patoloģiju iegūt atbrīvojumu no obligātā dienesta armijā, uz ko viņš atteica: "Это вряд ли прокатит." (Tas diez vai ies cauri.) Rajona ārsts tik un tā noslēpšot viņa diagnozi, jo sadarbojas ar komisariātu.

Līdz ar to Baltkrievija manās domās sāka iezīmēties kā tepat kaimiņos esoša, noslēpumaina, savrupa valsts ar savādiem likumiem un daudz ko slēpjamu.

Nu es pati atrodos šeit, un jau pie brokastu galda Darjas mamma nolemj, ka man jābūt informētai par visu pašreiz notiekošo. Tobrīd ir pagājis tieši mēnesis, kopš visā Baltkrievijā sākās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Man tiek rādīti video, fotogrāfijas, ziņu raksti, es sāku sekot vairākiem neatkarīgajiem Telegram ziņu kanāliem. Nexta, Basta, Luxta utt. Šķiet, gandrīz nemanāmi tieku ievilināta sava veida partizānu kustībā.

Par spīti pieredzei medicīnā nākamajās stundās redzētais un dzirdētais mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Fotogrāfijas no slimnīcām, kurās attēloti sadursmēs ar omoniešiem cietušie protestētāji – milzīgas hematomas, pārsisti galvaskausi, sadragāti mugurkauli, vaļēji lūzumi. Stāsti par grūtniecēm, kuras sitienu dēļ zaudējušas bērnus. Mātes, kuru vēl nepieaugušie dēli atrodas komā. Ar stekiem izvaroti puiši, kuri pēc tam nonāk slimnīcā ar taisnās zarnas plīsumiem, meitenes – ar saplēstām dzemdēm un olnīcām. Esot šeit uz vietas, vairs nav iespējams izlikties, ka tās ir tikai "kaut kur dzirdētas" ziņas par "kaut kur esošiem" cilvēkiem, kas mani neskar, – šeit katrs stāsts, katrs fotoattēls iegūst reāla cilvēka veidolu.

Sveta apgalvo, ka šobrīd ir vairāk nekā 80 bezvēsts pazudušo, vēl simtiem atrodas apcietinājumā. Gandrīz visi opozicionāri esot nebrīvē. "Katru dienu busiņi savāc jaunus cilvēkus un ved viņus uz SIZO (Следственный изолятор – izmeklēšanas izolators). Jo skaļāk tauta kliedz, lai aizturētos atbrīvotu, jo vairāk viņus sit." Ik pa laikam brīvprātīgo vienības atrodot kādu no bezvēsts pazudušajiem it kā noslīkušu upē vai pakārušos mežā. Pašnāvība – tā tas oficiāli tiek nosaukts.

Valsts slimnīcās ārstiem neesot atļauts reģistrēt protestu upuru miesas bojājumus – par to draud naudas sods vai atlaišana. To var darīt privātajās iestādēs. Par baltkrievu mediķiem runājot, pandēmijas laikā tiem nebūt neklājas viegli. Masku un speciālā apģērba trūkst, tos bieži vien šuj brīvprātīgie. Algas pielikumu var saņemt tikai par konkrētām dienām, ja izdodas pierādīt, ka tieši šajā dienā ir strādāts ar kovidnieku, kas visbiežāk neizdodas, jo testēšana notiek ļoti nelielos apmēros. Ja kāds mediķis pats saslimst ar Covid-19, tad tā esot viņa vaina. Nav pareizi lietojis aizsarglīdzekļus, nepareizi uzvilcis masku, kuras nav.

Starp citu, Covid-19 Baltkrievijā oficiāli eksistē tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Ja nepieciešams atcelt pilsētas svētkus, lai izvairītos no legālas ļaužu pulcēšanās, tad talkā nāk pandēmija.

Visbeidzot Sveta man pastāsta par Ņinu Boginsku, septiņdesmitgadīgo pensionāri, kas kļuvusi par sava veida opozīcijas simbolu. Viņas neatkārtojamais rokraksts ir iziešana ielās ar milzīgu baltsarkanbaltu karogu rokās, kaujinieciska OMON atvairīšana, kā arī nu jau par baltkrievu devīzi kļuvusī frāze "я гуляю" jeb "es pastaigājos", ko Ņina atcērt brīžos, kad specvīri mēģina viņas karogu atņemt. "Mēs šeit visi vienkārši pastaigājamies," saka Sveta.

Pulksten 14 man ir pieraksts pie konsula. Nu jau ar zināmu stresa piedevu ņemu dokumentu mapīti un dodos uz Izraēlas vēstniecību. Pēc pusotras stundas gaidīšanas beidzot tieku pie konsula, lai atklātu, ka visa mana gatavošanās un pēdējā brīža ceļojums uz Baltkrieviju bijis velts – pietrūkst pāris dokumentu, kuri atrodas Maskavā. Pastāv gan viena iespēja, ko man piedāvā organizatori Izraēlā, – nogādāt trūkstošos dokumentus no Krievijas uz Baltkrieviju nedēļas laikā, doties pie konsula vēlreiz un tādā veidā nokavēt tikai pašu programmas sākumu. Ir vērts vismaz mēģināt – galu galā šis ceļojums ir prasījis pārāk daudz pūļu, lai tā uzreiz dotos mājup. Nepilnu divu dienu vietā nolemju palikt Baltkrievijā apmēram nedēļu.

Lai kaut uz brīdi novērstu manas domas no sarežģītās situācijas, Darja un viņas vīrs steidz izrādīt Minskas centru. "Tev jāredz slavenā Sarkanā baznīca," viņi saka. Pa ceļam mēs negaidīti ieklīstam kādā hipsteru rajonā, kur es fotografēju grafiti mākslu uz sienām, pavisam mazā espreso bārā nobaudu neticami garšīgu lavandas kafiju un vēl pozēju bildēm uz sienas uzgleznotu baltsarkanbalto karogu fonā. Pie āra galdiņiem un uz kāpnēm sēž jaunieši. Viņi tik jautri čalo, ka sāk šķist – dzirdētie šausmu stāsti ir drusciņ pārspīlēti, un ikdienas dzīve īstenībā ir mierīgāka.

Tad mums pievienojas Borisa māsa Taņa – mākslinieciska meitene ar zēngalviņu, violetām uzacīm un pīrsingiem. Pagaidām viņa dzīvojot pie vecvecākiem. Taņa saka, ka viņai ir draudēts ar atlaišanu no darba par piedalīšanos mītiņos, taču viņu tas nesatrauc – viņa to dara un turpinās darīt.

Mēs nonākam uz plašas ielas, kam abās pusēs slejas monumentālas Staļiņa laika celtnes, – Neatkarības prospekta. Es uzņemu pāris attēlu, taču Boriss man gandrīz atņem telefonu, sakot: "Izdzēs šīs bildes. Tā ir VDK ēka – to nedrīkst bildēt. Ja kāds pamanīs, var būt problēmas." Samulstu un drošības pēc izdzēšu bildes.

Visbeidzot sasniedzam Neatkarības laukumu un līdz ar to Svētā Simeona un Helēnas katoļu baznīcu jeb Sarkano baznīcu, kas tā tiek dēvēta sarkanās ķieģeļu arhitektūras dēļ. Laukumā jau atrodas krietns skaits ļaužu. Daļa no tiem sapulcējušies pie baznīcas, un tas atgādina procesijas gājienu. Mani draugi satiek vairākus paziņas, kas visi ar interesi vaicā, ko es daru Baltkrievijā šajā laikā. Kāda sieviete apkārtējiem piedāvā pašceptus drjaņikus jeb kartupeļu pankūkas, arī mēs uzcienājamies. "Mītiņos cilvēki cits citu vienmēr atbalsta, cienā ar ēdienu, aizstāv," stāsta Taņa. "Vai tad šeit notiek mītiņš?" es neizpratnē vaicāju, taču atbildi nesaņemu.

Pašā laukuma vidū ierodas Ņina Baginska ar nelielu atbalstītāju pulciņu. Drīz vien cilvēku skaits viņai apkārt sāk pieaugt. "Pēc Telegram rakstītā, nekas tāds šodien netika plānots," vērojot notiekošo, komentē Darja. "Vai gribi pieiet tuvāk?" man vaicā Taņa. "Vai tas nav bīstami?" "Kāpēc gan?" Nesagaidījusi atbildi, Taņa, acīmredzami drosmīgākā no mums, paņem mani aiz rokas un ved. Un tad jau man blakus stāv pati Ņina Boginska, kuru es vēl šorīt vēroju interneta video. Viņas milzīgais baltsarkanbaltais karogs, plīvodams vējā, ik pa laikam pieskaras maniem matiem. Ņina stāsta par savu ilgo pieredzi, protestējot pret pastāvošo varu, par vairākiem apcietinājumiem un iespaidīgiem naudas sodiem, kas viņai uzlikti, par savu apņēmību nepadoties un turpināt protestēt. Viņa runā baltkrieviski, bet lielāko daļu teiktā saprotu. Cilvēki sajūsmā aplaudē, un drīz vien Ņinu un viņas atbalstītājus sāk aplenkt prese, kas arī filmē. Es cenšos paslēpties aiz maskas un šalles – man bail nonākt fotoattēlos no mītiņiem, jo vēl ceru pēc nedēļas tikt uz Izraēlu.

"Labāk ejam prom no šejienes!" saka Darja, un mēs dodamies pie Borisa, kurš joprojām stāv laukuma malā un sarunājas. Pēkšņi prospektā piestāj pelēks busiņš. No tā izlec cilvēki ikdienas apģērbā un maskās. "Klusie!" pie sevis nosaka Boriss. Svešinieki straujām kustībām sāk grābt blakus stāvošos cilvēkus, lai tos ierautu busiņā. Uz mirkli mēs visi sastingstam. "Nu viss. Savāca viņus," dzirdu nopūšamies sievieti kaut kur aiz mums.

"Varbūt nevajadzēja viņai to redzēt jau pirmajā dienā," Darjas un Borisa paziņa acīmredzot domā mani. Bet Boriss saka, ka tagad mums jātiek prom, un ar slepenajam aģentam cienīgu precizitāti dod komandas: "Tā, tagad turamies kreisajā pusē, nē, tur nedrīkst iet, turamies tālāk no ielas, ejam tuneļa virzienā, ejam mierīgi, mums jātiek pretējā pusē." Nākamās minūtes paskrien kā pāris sekundes, kā dīvains sapnis, kā aina no detektīvfilmas, kuru es atceros pavisam miglaini.

Šķiet, jau pēc mirkļa atrodamies Kārļa Marksa ielā, viselegantākajā Minskas ielā, pretī slavenajam restorānam Cafe de Paris, uz kuru jau sen esmu sapņojusi aiziet. Restorāna reģistratūrā jauna sieviete maskā paņem mūsu virsdrēbes un pavada līdz galdiņam. Varam atviegloti uzelpot. Šeit pustumsā viesmīļi pārvietojas kā staltas vaska figūras baltos kreklos un melnās vestēs, skan klasiskā mūzika un kā aperitīvu mums piedāvā šampanieti. "Kas tas vispār bija?" es vaicāju, kaut gan jau visu esmu sapratusi. "Tā mums te notiek." Mani draugi gan neizskatās ne tik ļoti pārsteigti, ne arī iebiedēti kā es. Tieši man visvairāk ir nepieciešama šampanieša glāze. Cafe de Paris rada paralēlas pasaules atmosfēru. Par Baltkrieviju dzirdētie šausmu stāsti vairs nemaz nešķiet pārspīlēti, un mani pārņem trauksmes sajūta, kas tā īsti neatstāj vēl nedēļām ilgi.


10. septembris. Ceturtdiena

Pamostoties gandrīz vai palecos. Paiet vairākas minūtes, kamēr aptveru, ka tikko redzētais melnais busiņš bez numurzīmēm, no kura kāpj ārā vīri formastērpos, bija tikai sapnis. Cenšos atkal aizmigt.

"Tev paveicās! Tu redzēji Ņinu jau pirmajā dienā Minskā. Daudzi baltkrievi būtu sajūsmā par to," brokastu laikā saka Sveta.

"Toties tagad man rādās ļoti interesanti sapņi," pastāstu par naktī redzēto.

"Nu gan tev jautri!" Sveta līdzjūtīgi pasmaida. "Mēs jau sākam pierast pie šī neprāta, bet tev tas noteikti ir šoks."

"Vakar Boriss man teica, ka visas telefonsarunas var noklausīties, kā arī lasīt saraksti. Vai tā ir?" vaicāju.

"Nu… visticamāk, viņi izpētīja visu informāciju par tevi jau brīdī, kad tu izgāji pasu kontroli lidostā. Ja viņi būtu ko atraduši, tad tu jau to zinātu. Bet, protams, jāuzmanās, ko tu telefonā runā vai raksti. Pārāk daudz par politiku labāk nerunā," saka Sveta, manu uztraukumu nemazinot.

Darja piedāvā atkal doties uz Neatkarības laukumu, lai es beidzot varētu apskatīt Sarkanās baznīcas iekšpusi. Pirms tam Telegram pārliecināmies, ka šodien tiešām mītiņi tur netiek plānoti. Uz vietas arī viss ir mierīgi, iededzam baltas svecītes un noskaitām lūgšanas. Baznīcas interjeru gan vēlāk atceros miglaini – daudz vairāk atmiņā iespiežas eņģeļa statuja ārpusē, pie kuras nolikti ziedi bojā gājušiem protestētājiem. Turpat arī viņu fotogrāfijas ar aprakstiem. Vecums, profesija, ģimenes stāvoklis. Lielākoties vīrieši vecumā no 19 līdz 30 gadiem. Dažiem no tiem bija sievas, tagad kļuvušas par atraitnēm. Citiem arī bērni. Tieši šeit, stāvot pretī tumši pelēkai metāla statujai – erceņģelim Mihaēlam, kas ar šķēpu cīnās pret drakonu –, es uz mirkli nonāku vistiešākajā saskarsmē ar protestu upuriem.

Pēcāk Darja man turpina izrādīt Minskas centru. Tas izskatās kā viens liels piemineklis aizgājušā laika cildināšanai: ar ģeometriski pareiziem bulvāriem, pompozām, simetriskām celtnēm un gandrīz vai sterili tīrām ielām. Pilsētas arhitektūra it kā neviļus liek ikkatram justies piederīgam imperiālas varenības mehānismam. Taču realitāte ir cita. No vēlmes celt impēriju baltkrievos šobrīd ir palikusi tikai tīrības ievērošana. "Pirms demonstrācijām policija aizvāc miskastes, lai parādītu, cik nekārtīga ir tauta. Taču cilvēki atnāk paši ar saviem atkritumu maisiņiem un visu aiz sevis savāc," stāsta Darja.

Uz kādu brīdi mums atkal pievienojas Taņa. "Es svētdien ar draugiem iešu gājienā. Varbūt nāksi ar mums?" viņa pa ceļam vaicā un, nepievēršot uzmanību manam apmulsumam, turpina: "Ņem līdzi aptieciņu! Nekādus dārgus aksesuārus nevelc, tos var atņemt. Būs forši! Atmosfēra protestos ir nereāla. Visi par vienu, viens par visiem."

"Es… es tiešām nezinu. Tu iesi? Tev nemaz nav bail?"

"Ko man baidīties? Mums baltkrieviem ir teiciens: кто не сидел, не белорус (kas nav sēdējis cietumā, nav baltkrievs)."

Taņa no mums atvadās, taču viņas teiktais mani neatstāj. Uz brīdi patiešām apsveru iespēju iet gājienā. Svētdienas ir atvēlētas masveida protestiem. Katrs no tiem tiek aģitēts ar citu saukli. Jau pāris dienās baltkrievu sirsnīgums ir pārņēmis savā varā, sāk šķist, ka arī mans pienākums ir pievienoties. Nākamajās stundās mēs darām pavisam ikdienišķas lietas – pastaigājamies pa tirdzniecības centru, pieēdamies neticami garšīgus tradicionālos baltkrievu ēdienus: drjaņikus ar baravikām, pankūkas un pelmeņus, iedzeram pa glāzei hrenovuhas (mārrutku uzlējums). Kad esam nonākuši līdz Svislačas upes krastam, saule jau sākusi rietēt.

"Šajā upē cilvēki lēca iekšā, bēgot no omona protesta laikā. Glābēji tos paglāba un nogādāja pretējā krastā. Pēc tam šie glābēji tika arestēti," stāsta Darja, kamēr es vēroju, kā saulrieta krāsas atspīd uz sociālisma arhitektūras šedevru sienām. "Mēs vēl nevaram braukt mājās," tikmēr, skatoties telefonā, nosaka Boriss. "Pie Serebrjankas notiek mītiņš, un mūs teorētiski var savākt. Jāgaida, kad tas beigsies." Borisa teiktais nu jau mani vairs nepārsteidz.


11. septembris. Piektdiena

Kā ikkatru rītu, Sveta no virtuves man sauc: "Devočka, tev jānāk brokastot!" Dažu dienu laikā Darjas dzīvoklis ir kļuvis par manām Baltkrievijas mājām, kur jūtos ērti un gaidīti. Taču manu dokumentu kārtošana nav pavirzījusies uz priekšu, pandēmijas un politiskās situācijas dēļ neviens eksprespasts man nevar garantēt to piegādi no Maskavas noteiktajā laikā. Uz nezināmu laiku iestrēgt Baltkrievijā šķiet riskanti, un es nolemju doties mājup pirmdien – ir pieejams lidojums uz Viļņu.


12. septembris. Sestdiena

Darjas ģimene lido prom svētdien pēcpusdienā, tādēļ pēdējā nakts pirms prombraukšanas man jāpavada kur citur. Darja piedāvā palikt pie viņas draugiem, taču es dodu priekšroku viesnīcai. Man neērti kādu apgrūtināt, turklāt – mani māc ziņkāre. Kad uzzinu, ka viena no Darjas draudzenēm darbojas viesnīcu sfērā, uzreiz vaicāju, kuru viesnīcu labāk izvēlēties. "Es gribu redzēt svētdienas gājienu," piebilstu.

Man iesaka palikt viesnīcā Victoria 1. Tā ir moderna četrzvaigžņu viesnīca par ļoti izdevīgu cenu (30 eiro par nakti), ar iekļautām brokastīm un spa. Turklāt tā atrodas tieši Uzvarētāju prospektā – ielā, pa kuru svētdienās virzās protesta gājiens.

"Vislabākais skats, protams, būtu no Victoria Spa. Tā atrodas turpat blakus un pieder šim pašam tīklam, taču svētdienā tur nevienam neļaus apmesties. Un jau esošos viesus pārcels uz numuriem ar skatu uz pagalmu, lai viņi neko lieku neredzētu. Victoria 1 tev, visticamāk, arī iedos numuru ar skatu uz pagalmu, taču no augšējo stāvu koridoru logiem viss ir redzams. Protams, ja arī šī viesnīca netiks slēgta," Darjas draudzene mani informē.


13. septembris. Svētdiena

Esmu internetā rezervējusi numuru Victoria 1, bet uz viesnīcu jātiek, pirms ielas tiek bloķētas, – vēlams līdz pulksten 12. Draugi man dod padomu: jo dārgāks būs taksis, jo mazāka iespēja, ka to apturēs vai tam uzbruks. Pasūtu visdārgāko Yandex taksi, kāds vien ir pieejams. Atvados no Darjas, Borisa, Svetas un Nikas ar solījumu drīz viņus apciemot Izraēlā. Man pakaļ atbrauc melns mersedess. Vadītājs uzvalkā ar kaklasaiti ieceļ manus koferus bagāžniekā un, atvēris mašīnas durvis, aicina sēsties iekšā.

Pa ceļam uz viesnīcu vēroju, kā ielas pamazām tiek nožogotas. Uzvarētāju prospektā apkārt vairāku skulptūru kompleksam sapulcējušies vīri formastērpos un uzslieta dzeloņdrāšu siena. "Šo objektu tautā vienkārši sauc par stēlu... tas jau no protestu sākuma ir galvenais protestētāju mērķis," man stāsta taksists. "Un tā sievietes statuja ar taurēm, tā īstenībā ir Māte – dzimtene. Sākumā protestētājiem pat izdevās uzsegt viņai baltsarkanbalto karogu, tādēļ tagad tur viss tiek norobežots."

Viesnīcas reģistratorei nosaucu savu vārdu un rezervācijas datumu. "Tā, jūs ieradāties Baltkrievijā 8. septembrī no Tallinas, ja?" Apstulbusi pamāju ar galvu. Darjas mammai bijusi taisnība – par mani jau viss ir noskaidrots.

Tieku iemitināta astotajā, pašā augstākajā stāvā. Numurs ir gaišs un negaidīti plašs. Citos apstākļos te labprāt uzkavētos vēl kādu nedēļu. Istabas logi, kā jau Darjas draudzene paredzēja, iziet uz pagalma pusi, taču no koridora tiešām ir redzams Uzvaras parks un pats Uzvarētāju prospekts.

Gājienam jāsākas ap pulksten 14. Ap šo pašu laiku interneta savienojums pilsētā tiek pārtraukts, bet Wi-Fi manā istabā, par laimi, joprojām darbojas. Nākamajās stundās es pastāvīgi migrēju starp savu istabu, astotā stāva koridoru un viesnīcas vestibilu – pa koridora logiem vēroju situāciju Uzvarētāju prospektā, bet istabā pārbaudu jaunumus Telegram kanālos, lai redzētu, kāda ir attīstība, vai cilvēki jau sākuši pulcēties un uz kurieni dodas.

Pusdienās eju uz viesnīcas restorānu, kur caur lielajiem logiem man pēkšņi paveras neparasts skats: pa prospektu cits aiz cita brauc policijas auto, militārās bruņumašīnas un avtozaki (apcietināto pārvadāšanas transports). Ja neko par notiekošo nezinātu, varētu domāt, ka tā ir armijas dienas parāde. Tikmēr viesnīcā viss rit savu gaitu: mūzika, smaidīgas viesmīles, garšīgs ēdiens. Viss, lai piepildītu viesu vēlmes un ļautu tiem aizmirst par ārpasauli.

Turpinu nepacietīgi gaidīt, kad cilvēku pūlis sasniegs viesnīcu. Apzinos, ka būtu gandrīz neiespējami iziet cauri kordonam, bet man gribas ticēt, ka 150 tūkstoši cilvēku, kas (pēc Telegram rakstītā) šajā brīdī maršē pa ielām, spēj paveikt brīnumus. Es atkal dodos uz savu astoto stāvu un palieku koridorā. Turpat ir arī mazs zēns (kā vēlāk izrādās, 10 gadu vecs), kurš ziņkārīgi raugās pa logu. Puika man pastāsta, ka viņi ar mammu ir no Minskas, bet šodien apmetušies viesnīcā, lai vērotu protestu drošībā. Gluži kā es. "Paskaties, uz prezidenta pils jumta ir snaiperi!" viņš norāda ar roku. "Un tur, parkā, tur ir pilns ar viņiem!" Es skatos. Gan iela, gan parks pretī viesnīcai patiešām ir pilns ar OMON vīriem. Viņi, paslēpušies zem saviem baltajiem vairogiem, no augšas izskatās kā mazi kukainīši.

Šoreiz pūlis nav ticis līdz šai viesnīcai. Ziņās lasu, ka omonieši viņus izgaiņā, pirms sasniegts Uzvarētāju prospekts. Protestētāji, kā nu kurš varēdams, bēg prom, lecot pāri žogiem, slēpjoties krūmos. Runā, ka šodien arestēti vismaz 500 cilvēku. Man vēl izdodas redzēt, kā OMON vienības nolaiž vairogus, sagrupējas, iekāpj militārajās mašīnās un aizbrauc. Tikai daži paliek, lai novāktu dzeloņstiepli. Snaiperi pamet prezidenta pils jumtu. "Vismaz mēs redzējām astronautu šovu!" blakus stāvošā puikas mamma joko. "Cik žēl, ka šiem cilvēkiem maksā algas no parasto iedzīvotāju nodokļiem," nopietnā balsī nosaka zēns.

Vakarā līdz manai viesnīcai atbrauc Darjas draudzene Karīna, un kopā dodamies uz centru. Vakarā var justies mierīgi: specvīri ir devušies atpūtā, un sabiedriskais transports ir atsācis kustību. Vēsturiskajā Ņemigas rajonā kūsā dzīvība. Kādā no bāriem spēlē dzīvo mūziku, un pēc visa redzētā es uz brīdi aizmirstu par pandēmiju un uzdejoju. Vēlāk no ielas tirgotājiem nopērkam šavarmu un pastaigājamies pa naksnīgo Minsku. Mani pārņem sajūta, ka esmu noskatījusies asa sižeta filmu un tagad izgājusi no kinoteātra, kur dzīve turpinās. Sirreāli.


14. septembris. Pirmdiena

Pamostos savā plašajā viesnīcas numurā un sajūtu nelielu atvieglojumu – šodien došos mājup. Taču reizē mani pārņem savādas skumjas – pamest Baltkrieviju šķiet gluži kā atvadīties no raudoša bērna. Gribas to samīļot, nomierināt, bet nezini, kā.

Minskā vienlaikus pastāv divas paralēlas pasaules. Vienlaikus ar mītiņiem, arestiem, ūdens metējiem, spīdzināšanu un granātām cilvēki iepērkas lielveikalos un pusdieno restorānos, pārīši uz soliņiem bučojas, parkos svin kāzas un grilē gaļu. Bāros dejo salsu un kioskos tirgo šavarmu. Īstenībā tas ir pilnīgi loģiski – nav iespējams visu laiku dzīvot bailēs. Arī es dažas stundas pirms lidojuma uz Viļņu pavadu, pastaigājoties pa Minskas centru vienatnē. Iespējams, man ir zudusi daļa no bailēm un jau iestājies pieradums.

Šoreiz balts mersedess mani nogādā līdz lidostai, kur muitas darbinieki manā pasē un datora ekrānā skatās vēl ilgāk, nekā ielidojot. Tikai saņēmusi atļauju doties uz savu "geitu", varu atviegloti uzelpot. Kaut gan man priekšā ir 10 dienu izolācija, saprotu, ka esmu ārkārtīgi priecīga doties mājās – drošībā.

Top komentāri

EW
E
Ar ko atšķiras nelikumīgs saiets pandēmijas laikā tur un te? Ar mūsu varas divkosību?
Latvju puika 2
L
Kur tad Viņķele un Rinkēvičs, kāpēc nekomentē, ka neievēlētā "opozīcija" musina tautu uz mītiņiem, kas acīmredzami izplata Covid-19, un kāpēc Tihanovsku nearestē Lietuvā par veselības apdraudējuam veicināšanu?
Uldis
U
Baltkrieviem ir Rozā brilles ,un viņi vēl nesaprot uz kādu Elli viņi iet . Ukraina jau dabūja ko gribēja ! Ja Baltkrievija aizies Eiropas virzienā viņiem būs beigas ,jo tanī gadījumā Baltkrievu tautsaimniecība tiks iznīcināta kolhozi likvidēti ,un lielās rūpnīcas aizvērtas ,kā tas notika Baltijā . Pēc tam visas Bankas būs apliktas ar sankcijām ,kā tas notika Latvijā ,un ASV pārņems banku sistēmu ,un tas nozīmē Valsts asinsriti . Un tas viss notiek tā pie varas sasēžas ASV sulaiņi parazīti ,un tie saņem caur ASV vēstniecību pavēles kas ,un kā ir jādara . Patiesībā ASV Demokrātija ir tīrais feiks !
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Aizklauvēties līdz senioru sirdīm(3)

Kardiologs Andrejs Ērglis par to, vai karstā laikā jārušinās dobē, par pozitīvo un negatīvo antivakseru kustībā, par vecuma relativitāti un par to, kādā valodā runā politiķi.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata