Fragments no raksta:
Rīgas latviešu biedrības Baltā zāle bija stāvgrūdām pilna, un auditorijas liela daļa bija skolotājas, — iespaidos par Kornēlijas Apškrūmas radošo vakaru dalās publicists Ēriks Hānbergs. Dzejnieces daiļradi kopā ar izpildījumu viņš definē kā sadzīves dzejas žanra spožu piemēru, Apškrūmas plašo auditoriju skaidrodams ar viņas spēju piedāvāt praktiski dzejisko uzrunājumu jebkurās cilvēkam nozīmīgās situācijās: kristībās, iesvētībās, kāzās, bērēs… «Pat literatūras skolotājas izmanto apsveikumos Apškrūmas dzejoļus, jo mūsu lielākie dzejnieki, kas saņem literatūras balvas, ir maz izmantojami šādām praktiskām vajadzībām. Te ir liela pretruna — bibliotēkas pieprasa vairāk Kornēlijas Apškrūmas grāmatu ar ieganstu, ka viņu lasa.» Tāpēc arī bibliotēku iepirkuma komisijā paši bibliotekāri maz pieprasot attīstības procesu virzošos dzejniekus, saka Hānbergs, kurš pats pāris gadu šādā komisijā darbojies.
Literatūras kritiķe Ieva Kolmane Apškrūmas sakarā atgādina par nosacīto dalījumu populārajā un elitārajā literatūrā. Parasti tiek pieņemts, ka populārā literatūra ir sliktāka par elitāro, bet patiesībā katrai no tām ir sava loma un funkcija. Populārā jeb lietojamā literatūra tiek lietota plašāk, to var saprast un ar to var identificēties vairāk cilvēku. «Populārajā literatūrā, un dzejā tai skaitā, ir vairāk shematisma, tēmas ir gana plašas, lai lielāks ļaužu loks varētu identificēties un just līdzi. Bieži saka, lietišķajā dzejā esot par daudz klišeju, bet klišeja pati par sevi nav nekas ļoti slikts. Klišeja dod stabilitāti. Tā saucamā elitārā literatūra mēģina visu laiku pateikt un atrast kaut ko jaunu, bet literatūras «lietojamais gals» tev dod stabilitātes apziņu, ka viss ir tāpat kā bijis, uztur spēkā tradīciju, lai varam katru gadu atkal svinēt tos pašus svētkus. Savukārt tradīcija vieno vairāk ļaužu nekā kādi kulta romāni vai supermoderni virzieni.» Protams, lietišķās literatūras vājā vieta mēdz būt mazprasīgums un garlaicība.