Edmunds Sprūdžs: svešais starp savējiem

Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) nesen nosauca Sprūdžu par brāķi, reaģējot uz ministra uzdrošināšanos par brāķi nodēvēt domes saistošos noteikumus, kas noteica rīdzinieku biļešu ieviešanu. Ventspils mērs Aivars Lembergs sev netīkamo ministru ir saucis par klaunu. Sākumā viņu neņēma nopietni un pat izsmēja. Jauneklīgais izskats, kurā bija maz no valstsvīra stājas, bija tikai papildu faktors, lai to atļautos. Sabiedrība pret ministru atmaiga, kad 2012.gada janvārī uzzināja, ka Edmunda un Ineses Sprūdžu ģimenē Mārupē piedzimušas dvīnes Šarlote un Henriete. Taču uzbrukumi atsākās, kad tajā pašā gadā mediji ziņoja par ministra laulības šķiršanu, jo viņš jau bija kopā ar ministra biroja vadītāju Kristīnu Pelšu. Viņi ir kopā joprojām, bet par savu privāto dzīvi nestāsta. Sprūdžs vairs nedzīvo Mārupē, bet ministra pazinēji zina teikt, ka par bijušo sievu un bērniem rūpējoties.Ziņa par ministra biroja darbinieku — arī Pelšas — prēmēšanu parādījās vairākus mēnešus pēc notikušā vasaras beigās. Tas partijas biedriem bija piemērots brīdis, lai mudinātu Sprūdžu beidzot iet projām, vienojoties par demisijas atlikšanu uz trīs mēnešiem līdz 1.decembrim. Par atsaukšanas iemesliem izteikti dažādi minējumi — viņš traucē sadarbībai ar reģionālajām partijām un Zaļo un Zemnieku savienību, pret kuru Zatlera novilktās sarkanās līnijas tagadējais Reformu partijas vadītājs Edmunds Demiters bija atcēlis, kā arī kaitē partijas tēlam un aizskāris dažādu grupu intereses. Jaunā situācija pēc sarkano līniju atcelšanas varēja radīt diskomfortu Sprūdžam, kurš centās atstādināt smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu no Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumiem.Sprūdžs bija apņēmies lauzt ministrijā iepriekš pastāvējušo sistēmu, un daļēji iecerētais izdevās. «Man nav palicis neviens struktūrvienības vadītājs, kas nebūtu nomainīts. Ja cilvēks atnāk pie manis un ir skaidrs, ka viņam nav vadzinības prasmes, tad tā ir jādara,» stāsta Sprūdžs. Viņaprāt, ir lietas, kas valdībā neiziet cauri, jo ierēdņi sagatavojuši vājus dokumentus. «Esmu apzināti trenējis kritisko domāšanu, tāpēc redzu vājās vietas,» skaidro Sprūdžs. Viņaprāt, tagadējā komanda — valsts sekretārs un viņa vietnieki, kapitālsabiedrību un iestāžu vadītāji — «ir galvastiesu pārāki par tiem, kas bija, jo 15 gadi vienā iestādē ir pārāk daudz, kaut ko vajag dzīvē pamainīt, jo lietas pasaulē mainās un jāspēj pielāgoties pārmaiņām». Pēc citu domām, neuzticēšanās ministrijas darbiniekiem, ar viņiem tikpat kā nesarunājoties un paļaujoties tikai uz savu biroju, apgrūtinājusi ministra darbu.Viens no pamanāmākajiem viņa sasniegumiem bija deputātu skaita samazināšana mazajos novados no 13 līdz deviņiem deputātiem. Par nozīmīgu var uzskatīt amatu savienošanas ierobežojumu noteikšanu vietējiem deputātiem, lai viņi vienlaikus nevarētu darboties pašvaldības institūcijās. Taču tas nebūtu izdevies, ja šo ierosinājumu nenovērtētu Vienotība, kas faktiski panāca tā pieņemšanu.Pārmēru pašpārliecināts, haotisks, stūrgalvīgs un pat agresīvs. Sprūdžs ir ļoti talantīgs, bet iedomājās, ka viens varēs kalnus gāzt, un nekomunicēja ne ar partiju, ne deputātiem, nenāca uz ministru sanāksmēm, cerot, ka tāpat būs atbalsts. Tādu vērtējumu par Sprūdžu izteica nevis konkurenti, kuri viņu vērtēja labvēlīgāk, bet gan partijas biedri. Sprūdžam bija liela gribēšana veikt radikālas pārmaiņas, bet to nevar izdarīt bez partijas un koalīcijas atbalsta, ko var iegūt tikai sarunājoties. Viņš bija iztēlojies savu varēšanu lielāku, nekā viens cilvēks un vēl bez pieredzes politikā var izdarīt. «Edmunds pēc būtības ir solists, bet mūsu partijas situācijā ir grūti, ja neesi komandā. Politika ir komandas darbs,» secina viena no Reformu partijas faktiskajām līderēm Sandra Sondore–Kukule. Faktiski savā partijā viņš bija palicis kā svešais starp savējiem.Visu rakstu par Edmundu Sprūdžu lasiet 29.novembra žurnālā Sestdiena!