Eolika visos laikos centusies spēlēt laikmeta tendencēm atbilstošu mūziku. Pirmajā periodā (60.gados) bijis sastāvs a la Beatles — tie, kuri spēlē, paši arī dzied. Boriss atzīst, ka tas bijis ļoti grūti, bet viņam un arī grupai ļoti patikusi daudzbalsība. Atšķirībā no vairākuma tā laika grupu, kurās spēlējuši diletanti, kas vienkārši labi jutuši stilu, Eolikā visi bijuši profesionāli mūziķi. "Stilistiski gribējās uztaisīt to, kas toreiz skanēja Rietumos. Mūsu favorīti pirmā sastāva laikos, protams, bija The Beatles, vēl Beach Boys, drusku mazāk Rolling Stones, jo viņi mums nelikās tik muzikāli interesanti," stāsta Rezņiks. "Jāatceras vēl viena lieta — tas viss bija uz dzelzs priekškara fona. Lielākā daļa padomju cilvēku vispār nebija dzirdējuši neko tamlīdzīgu, bet mēs dabūjām no pazīstamiem jūrniekiem lentes ar ierakstiem un, ja kāds gabals patika, tad davai — taisām. Godīgi sakot, dzelzs priekškars ir drausmīga lieta, bet mūsu mūziķiem tas palīdzēja. Ja tajos gados uz Rīgu, Maskavu un Ļeņingradu brauktu The Beatles, mums nebūtu ko darīt," vienu no savas popularitātes iemesliem pietiekami paškritiski min Boriss.
Viņam pašam nekad neesot gribējies braukt prom: "Pirmkārt, kopš jaunības jutu, ka esmu vajadzīgs šeit, un man te viss izdodas. Nebiju nekāds disidents vai baigais cīnītājs. Objektīvi sapratu, ka ir Padomju Savienība un pārējā pasaule. Skatoties uz savu profesiju, ļoti labi jutu, jo smadzenes man tomēr ir: ķirurgs var aizbrukt, inženieris un strādnieks arī, tāpat vijolnieks, čellists vai baletdejotājs, bet popa vai roka mūziķis tur neko nesasniegs. Rietumos varētu labi dzīvot, vienīgi darot citu darbu. Kad neviens tevi nepazīst, kam tu esi vajadzīgs?"
1980.gadā Rezņiks izveidoja jaunu grupu ar Eolikas vārdu, bet pavisam citu sastāvu: "zelta kvartetā" apvienojās dziedātāji Viktors Zemgals, Dainis Dobelnieks, Olga Rajecka un Ilona Stepanova. Turpmākie pieci kļuva par Eolikas zelta gadiem. "Šim sastāvam bija pavisam cita ideja — profesionāla izklaide. Mēs nekad nepretendējām uz roku vai baigo saturu, varbūt ar dažiem izņēmumiem. Protams, ļoti daudz iespaidojāmies no ABBA. Es vēl šodien uzskatu, ka viņiem ir vienkārši ģeniālas dziesmas," spriež Rezņiks.
Boriss arī šodien seko līdzi tam, kas ir aktuāls un skan pasaulē. "Mājās klausāmies visus MTV variantus, šad tad paklausos arī MCM, kur ir baigi moderna mūzika, bet ļoti bieži krīt uz nerviem. Kāpēc? Tur ir apzināti primitīvas harmonijas, apzināti ierobežots melodiskais materiāls, bet, lai tas neizklausās neinteresanti, tiek izmantotas baigākās tehnoloģijas bungu un balss apstrādē, aranžējumos — tehniskās primočkas tādas, ka var klausīties ar milzīgu interesi, bet, ja to visu noņemtu, skan (nodungo primitīvu melodiju — aut.) un ne sarežģītāk. It kā vienkāršas melodijas, bet tās nepaliek atmiņā. Sgt. Pepper vai Yesterday, vai jebkuru no ABBA gabaliem es atcerēšos visu mūžu. Par latviešu mūziku labāk nerunāsim. Izpildītāji ir labi — nesaukšu vārdā, bet daudzi man patīk. Patīk, kā viņi dzied, bet ļoti reti tas, ko dzied. Popmūzikā galvenie ir trīs elementi: kā dzied, ko dzied un kā izskatās. Tikko nav viena no elementiem vai tas ir neinteresants, tā garām. Un apvienot visus šos trīs elementus ir šausmīgi grūti. Es nesaku, ka mums ar Eoliku tas vienmēr izdevās, bet vismaz daļēji un tajos gados — izdevās. Ja izdotos vairāk, mēs būtu Savienības līmeņa zvaigznes. Bet superzvaigznes mēs nebijām. Tikai mazas zvaigznītes."
Visu rakstu par Eolikas dibinātāju Borisu Rezņiku lasiet žurnāla Sestdiena 6.februāra numurā!
kad pirms